| Padomju brūnais fenomens |
Jul. 25th, 2006|11:03 am |
Atvērtais koka logs vietām nometis savu veco balto ādu. Kūp kafija un zem dūmiem saskatāmi desmitiem vienādas burbulīšu rindas, mirklis, nodreb palodze, nošupojas rindas, garšas receptori sajūt patīkamu rūgtumu un skaistās apaļās gaisa sfēriņas traucas lejā pa barības vadu.
Skatoties ārā pa logu redzu cilvēku apavus, kājas pazūd brūnos, melnos... zamšādas puszābakos ar mazu spicu papēdīti, kas visā dienas garumā nebeidz klaudzināt trotuāru. Pa retam kāds indivīds nepieradis sezonas pārmaiņām, viegli pieklibo un cenšas graciozi grozot dibenu izbēgt no zābakos paslēpto tulznu patiesības.
Pirms trijiem mēnešiem nopirku brūnas zandales. Tādu fasonu vairāk kā desmit gadus atpakaļ nēsāja vīri parkos spēlēdami šahu, dienasvidu pārlaisdami lielceļu nomalē vai brūnu kulīti rokā soļojot no veikala ar pudeli piena un Rīgas alu.
Cauri Padomju Savienības attīstības ciklam velkas ota ar grīdas-būno. Ja mēs pieliektos, noplēstu laminātu un paskrāpētu oša grīdas dēļus, iespējams, ka krāsoti savas četras reizes, tur slēptos toņu nianses, tomēr, nenoliedzami tā būtu "brūna". |
|