| Saldais ēdiens |
Dec. 12th, 2006|05:30 pm |
Tā bija ceturtdiena, 2005. gada 30. jūnijs 14:44:21,
kad saņēmu e-pastu, kurā Tu, V.V., man rakstīji, kā gatavo un ēd pusdienas, bet pa virsu saldajā pāris lpp. no Zimmeļa.
Latvijā ar ēdienu ir līdzīgi kā ar kino, grūti uztaisīt tā, lai nebūtu skaidrs, kas tur sanācis.
Gāju, un vējš pūta kapucē un saldēja manas ausis, pāris pakāpieni uz leju un atrados "Pļavā". Tieši pusstunda brīva laika, acis slīd gar ēdiena karti, uz augšu, uz leju, un man jau kļūst neērti, meitene pie kases aparāta gatava izdot čeku un paziņot manu izvēli tālāk virtuvē. Banāli šķita izrunāt vārdu – soļanka, bet laiks, ko pieļauj pieklājība, bija beidzies, nu, man vismaz tā likās.
Izvēloties zupu, ieguvu iespēju 25 minūtes vērot notikumus telpā. Pie blakus galdiņa divi jaunieši, viens no viņiem sakņupis,
otrs dzer alu un skatās fotogrāfijas pie sienas,
no tualetes iznāk meitene un pirms apsēšanās paskūpstās ar puisi vērotāju,
bet otrs kā sakaltis kukainis guļ pār savām puspavērtajām kājām.
Apmeklētāju lielākā daļa - panki, kurus iedalīju divās frakcijās: ar kedām un zābakos.
Sākās 20. minūte, un sakņupušais nedaudz papūta, pavisam viegli un bez apziņas bezsmaržīgs šķidrums lija pār grīdu. Telpā nenotika ne mazākās izmaiņas, nekādas vibrācijas, nekādas iesvārstīšanās.
Tad pienāca 25. minūte, kurā man tika paziņots, ka varu saņemt savu zupu. Zupu, kurai bija pieliets karsts ūdens.
Biju ļoti bēdīgs, likās, ka sirdī iesprūst dostojevstiskas skumjas - neizbēgamas un dziļas.
Labi zināju, ka tā viss nebeigsies, zināju un tāpēc gaidīju savu saldo - Renuāra "Spēles noteikumi". Un tad atvērās priekškars - "līdz skaudrumam smalks farss".
P.S.
"Viņš prata pakļaut saprātu jūtām un saprata, ka jūtām jādod atbilstošs saturs, lai tās sakārtotu noteiktā ģeometrijā". |
|