| 10. |
[May. 3rd, 2007|02:09 pm] |
Pakāpieni sitas pret papēžiem un dzeltenais vakarnakts LEMONCELLI skaudri ieduras vēdera dobumā. Zināju, ka nedrīkst, zināju, ka nevar ticēt pastelīgās 30W lampiņas iekrāsotajam leduskapja vēsajam mieram. Salds simulakrs un ne mazākās saistības ar pārtikas produkta īpašībām.
Un tā es kāpju šodien, un kāpu arī vakardien - lejā pa lielām granīta kāpnēm, kas pēc betona sienām iemet tieši parka sirdī. Galvā skan kaut kas tāds kā no PĒRN MARIENBĀDĒ - ar vien no jauna tie paši koridori, durvis, spoguļi... monotonā kalambūra, liekas, nekad nebūtu beigusies, ja manā priekšā nebūtu uzradies Ķīnas - Sudžou pilsētiņas dāvinājums Rīgai 800 gadu jubilejā, tādos brīžos vienmēr pārņem tāds savāds pārsteigums, jo ne dāvinātājs, ne dāvanu saņēmējs nepazīst savu labvēli un nespēj pat apjaust tā ģeogrāfisko novietojumu sfēriskajā, saspīlētajā Telpā un ne sūda nenojauš par labvēļa pasauli, un ne sūda nespēj aizdomāties tālāk par sava kaimiņa un varbūt paša saslāņotajām smadzenēm.
Mans atradums bija pa visam nejaušs. Pirmie nedrošie zāles stiebri bija pabāzuši zaļus cekuliņus, bet kailā melnzeme piesūcināta ar kuņģa sulu un varbūt kāda Lemoncelli tipa alkoholisko dzērienu. Biezākā substance, jeb frakcija bija sarkanīga: harčo, varbūt vienkārši siļķe kažokā, nepaņēmu paraugu un nedēļu vēlāk, kad apmeklēju šo vietu, no vēmiena vairs nekas nebija saglabājies. Maz ticams, ka reiz izdosies uzzināt sastāvu un tāpēc jānotic tam kas te rakstīts. Un izskaidrojums, kapēc man patīk vēmieni, kapēc vispār par tiem rakstu ir ļoti vienkāršs - tie ir autentiskāki par pašu vēmēju.
Garām paskrien skolnieki. Treneris raupji (slēptā apmierinātībā) izsauc 5:35, tas ir labākais no zēniem, kalsns, pieticīgs un labs. Kā trešais, aizelsies vēl vairāk par iepriekšējiem, pēc iedomātās finišā līnijas, ieslauka sviedrus svītrotā futbolistu krekliņā ar 10.numuru un sakņūpa ar rokām uz ceļiem.
Sapratu, ka 10. tas ir mans dienas skaitlis, man vēl nekad nav bijis savs skaitlis un tagad tas ir un vienīgā lieta, kas vēl palikusi neskaidra, ko ar to darīt, vai drīkst to samainīt, aizmirst un vai vispār drīkstu skaļi izrunāt, lai nezaudētu tā maģisko spēku.
Blakus kāds pārītis sarunājas par iespaidiem no komandējuma Vācijā, viņi apspriežas un lolo jaunu izbraucienu kopā, kaut kad vasarā, kad būs paņemts atvaļinājumi un sasodītais karstums un nogurušās kājas viņus novedīs ārprāta, bet vakarā viņš piepildīs glāzes ar Lemoncelli no leduskapja ar 30W spuldzīti. Varbūt arī tad jau viņiem būs savs skaitlis, varbūt kāds reizinājums vai dalījums.
Bija vēl daudzas lietas rakstītas ar zīmuli, nekad tās nepārrakstīju, izdzēsu un aizmirsu. Varbūt tās ir vēl manī, varbūt savēlušās dzēšgumijas, papīra un grafīta veidotos veltenīšos vai bumbulīšos rotaļājas kopā ar smiltīm, putekļiem un vēju.
Pie kājām draiski lēkā zvirbuļi, kāds varbūt uzkodis kādu dzēšgumijas kripatiņu, kāds reizina, kāds skaita vai niekojas ar decimālskaitli un tad es viņiem visiem, visiem draiskuļiem saku:
"nav šodien man maizītes,
skat, saujā man skaitlītis!" |
|
|
