| ātrums |
Jul. 24th, 2006|11:10 am |
Pēc dienas - naktī viss ir pietiekami. Laiks, kas pagājis, ir atbildība sevis un sabiedrības priekšā. Starp miegu un puteni atrodi, kas esi Tu pilsētā un planētā, tā ir vienīgā, kas Tevi piecieš un ness no rīta līdz naktij, līdz brīdim kad atkal rimsties.
Brokastis vēsā ķīniešu restorānā. Apkalpotājs, kas runā ar nepierastu akcentu (vajadzētu dzirdēt kā viņš izsaka vārdu "pupiņu salāti", jūs nenoturētos un, tēlojot, ka neesat labi sadzirdējuši, palūgtu, lai atkārto). Es smaidīju un no malas noteikti abi izskatījāmies pietiekami muļķīgi, lai liktu pasmaidīt vēl kādam, bet parasti jau tur neviena nav, tur pat nav darba laika. Viņš ir labsirdīgs, saprot mūsu egoistisko humoru un, karotei sitoties pret šķīvi, liek makaronus un joprojām smaida. Sēžu pie galda ar sarkanu galdsegu, bet viņš sagriež meloni un ēd pie to pats letes.
Sastrēgums un vieglas dusmas, pāris reizes roka uz taures, un tas jau tikai tāpēc, ka esam cilvēki un savādāk nespējam.
Lekcija par klimata pārmaiņām, neliela mīcīšanās bibliotēkā, kurā pie pelēcīgā linoleja, gandrīz stāvu zemāk, pamanāmi mazie, bailīgie pirmkursnieki, kas kā izbiedētas pelītes pirms eksperimentālās nodarbības šauda brūnās sfēriskās actiņas.
Pusdienas un sarunas par "popscience", tēja un skatiens aizloga dimensijas satumstošajā Rīgā.
Treniņš virvē pie pašiem zāles griestiem, pāris foto, dienasgaisma un vienmēr piesvīdusī ģērbtuve.
Tikšanās uz Valdemāra un Elizabetes iela stūra, nepatika par skaļo pilsētas ritmu un neveiklo, pusnesadzirdēto sarunu zem kapuča.
Kino vakars LU.
Skrējiens caur Vērmaņparku līdz dzīvoklim.
Trīs kausi no zupas katla, kājās stāvot.
Datora pieslēgšana AC/DC, baterijas uzlāde, mirgojoša zaļā lampiņa, e-pasta apskate un gandrīz piecpadsmit nosūtītas sms ziņas, no kurām laika taupīšanas dēļ vismaz trīs cilvēki saņēma copy/paste funkcijā radītu identisku tekstu (atmiņā ieslīdēja kāds notikums par Horvātijā telefonkampaņas ieviesto "laimīgo stundu', kad sms varēja sūti par puscenu, vienādas īsziņas saņēma divi draugi, kas tajā brīdī, man nezinot, atradās kopā, un kas no tā beigās sanāk, bet par to kādā citā stāstā).
Brauciens uz Ogri, blakus autovadītāja krēslā ievietots drauga aizvietotājs - portatīvais dators - ar filmu "Lūriķis'', kuras latviskotajā subtitru versijā ir vēl vairāk kļūdas kā manā tekstā - nepārspīlēju.
Atgriešanās naksnīgajā Rīgā, zvans pie durvīm, divas glāzes vīna, muļļīga uzkavēšanās virtuvē ar nogurušu skatienu apmaiņu. Lēni soļi uz gultu, kuras starpā duša un pārdomas par gaidāmo gultā.
Un tad viss ir galā, viņa pagriežas uz sāniem, noskūpsta plecu, nav ne sviedru, ne noguruma.
Bet pēc tam, kad visas mājas astoņos dzīvokļos vairs neviens nav palicis nomodā, tu esi vistuvāk sev un savai esībai, mirklis starp domām, nomodu un miegu, lai arī cik patiesi un skarbi, un tomēr nenoliedzami vienīgais divdesmit četru stundu laikā. Mūsu laikmets nav piesārņojis vidi - mēs esam piesārņojušies vidē.
Dienas apraksts ir tikai maza daļa no mūsu ātruma, no mūsu aizbēgšanas pašiem no sevis. Apskatos mobilā tālruņa 24 h intervālā "history", nepārspīlēšu, trīsdesmit divi zvani, un kur starp tiem ir vieta pašam! |
|