| revolucionārs |
[Sep. 18th, 2006|02:35 pm] |
Šorīt vēl pirms astoņiem, labā noformējumā, ielīmējos Miera ielas gaisotnē, pie savas labās rokas, starp pirkstiem iespiestu, vedu velosipēdu. Varbūt uzkāpt uz velo mani atturēja iedoma, kā rīta dzestrums knibinās manu dibengalu jakas mugurpusei cilājoties sinhronā ritmā ar pedāļu mīšanu.
Tā es soļoju un rīta tīksmībā vēroju lietu kārtību ap sevi. Pie bērnu dzemdību nama pakāpos tos dažus pakāpienus līdz ieejas terasītei un pie sienas pieskrūvētajā atkritumu tvertnē iemetu prezervatīvu. Kāpjot lejā redzēju savu velosipēdu vientuļi pamestu uz pirmajiem pakāniem, bet priekšējais ritens nekaunīgi bez skaņas kā aizrijies ārprātīgais vēl griezās tievajos stigri novilktajos spieķos.
Tas jau nebija nekāds protests un man jau arī nav nekas pret tiem bērniem, varbūt reizēm nepatīk tā čīkstēšana un raudāšana un vēl, tās nosiekalotās sejiņas... Un tā nu es gāju tālāk un par bērniem visu aizmirsu.
Uz robežas starp esošu un izdomātu, sajutu Ādas un STS klīniskā centra specifisko smaržu buķeti, trīs vīri netraucēti dalīja vienu cigareti, ap astoņiem tie ir gatavi doties gaitās un ap vienpadsmitiem, kad mēs garlaicīgie buržuāzijas ķēmi piesarkušām acīm lūkosimies monitoros, kur bezgalīgi sarindotās statistikas skaitļu rindas, iespējams, vēl nenozīmīgākas par gadījumu skaitļu tabulām, viņi jau dudinās šņabīti un iejutušies pilsētas ritmā, izplūdīs sarunās un sapņos.
Neesmu jau nekāds „revolucionārs” un nezinu vai arī Latvijas kopproduktu tas ietekmēs, bet ja mēs visi tā pasēdēsim trolejbusa pieturā un pavērosim ielu un papīpēsim no zemes pacelto puscigareti uz trijiem, varbūt jau nekas slikts ar nenotiks un arī prezidente nebūs uz mums dusmīga. Savu valsts vārdu, ja nu tāds vispār kādam vajadzīgs, gan jau tie hokeja fani izvilks. |
|
|
