moloko - Puzle [entries|archive|friends|userinfo]
moloko

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Puzle [Apr. 16th, 2007|12:14 pm]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Šaurā telpa pilna ar smaržu, vecu un iesūkušos gar sienu atbalstītajos skapjos. Aiz stiklotajām durtiņām brūnas burkas ar korķiem un gandrīz simtgadīgiem pulverīšiem. Visam šeit ir sava smarža, visam - it visu smarža. Vecības mirklis pazūd, durvis, kas šķir no jaunās pasaules, neizbēgami, piespiež saskārties ar alumīnija kliņķi, tieši tādu kā reiz redzēju pēc ugunsgrēka puskusušu, kroplu bez nākotnes.
Man norādīja virzienu - ap stūri, jā, tieši ap stūri pašā telpas kaktā smaidošas, pavērtas lūpas neslēpa baltos zobus. Viņa ir par 20 cm īsāka nekā esat iedomājušies un sarkanā blūzīte, kas klāj viņas miesu un izskatās nedaudz par nedabīgu, lai spētu noticēt. Lai spētu vispār ticēt, ka jebkas ir pietiekami īsts, lai uzvilktu drēbes, lai vispār spētu apģērbties.
Viņa vēl smaidīja un labajā rokā piespiestais telefons, apmēram tajā vietā, kur atrodas auss, iespējams, bija izdomāts.
Kreisajā pusē no manis ir meitene ar šallē ieslēptu seju, liekas, ka viņa raud, bet nodevīga kustība atsedz arī viņas smaidu kopā ar acīs ieslēptajām bailēm, bet briļļu rāmīši ir vienīgais, kam spēju pievērsties, varbūt tikai mazās trauslās eņģes un skrūvīte, kas satur to visu kopā.
Gandrīz četru metru augstumā pie griestiem ir pieskrūvētas dienas gaismas lampas. Briļļu stikli, kas izgatavoti no plastmasas, daļu no nedabīgās gaismas atstaro.
Viena teikuma dēļ atnācu un tagad tas viss liekas tik nesvarīgs, tik nevajadzīgi mākslīgs. Gribējās, lai tas nekad nebūtu manī dzimis.
Viņas aizgāja pirms manis, šaurajā telpā kopā ar smaržu saplūda viņu smiekli un manis paša bezjēdzība.
Brīdī, kad rakstīju pēdējos teikumus, blakus apčurājās bērns, viņa seja ar puspavērto muti nesa bezgala mieru, kas kopā ar dažām molekulām urīnvielas, pavisam viegli un gandrīz graciozi atlaidās līdz maniem ožas receptoriem.
Rokā viņam bija zīmulis, kas papīru bija padārījis tikai viņam saprotamu zīmējumu mudžeklī, bet blakus gulēja puzle ar suņa attēlu uz zila fona ar iztrūkstošu vienu gabaliņu. Un tagad es saprotu, kāpēc man nekad nav patikusi puzle
linkpost comment