| Tiešraide |
[Apr. 16th, 2007|12:11 pm] |
Es nezinu kā lai aizbēg. Es vispār neko daudz nezinu par bēgšanu.
Tie, kas mīl darbu, var vienkārši paņemt slotu un asfaltam švirkstot kasīt un dzenāt ziemā sakrātās smiltis. Tie, kuriem tuvāka ir daba, var paraut motorzāģa startera trosi un putniem ceļoties debesīs ieskriet mežā. Gan jau ir arī tādi, kas var paslēpties papīros. Lai mākoņos atspīdot saules biezajai gaismai, vēl pirms parādīšanās pie horizonta, nepietiktu spēka izlauzties cauri ar papīriem aizblīvetajam logam. Es nezinu vai birokrātam ir labāk, vai vispār kādam ir labāk vai sliktāk.
Ja lekcijas ir tikai divas dienas nedēļā un smilšu dzenāšanai pietrūkst ticības un nav jau arī tās slotas, bet putnus izbiedēt ir kauns un papīros slēpjoties pārāk liela iespēja apmaldīties. Ja man būtu labāka redze, skatītos pāri likteņupes tumšajai straumei uz stacijas pulksteni un skaitītu laiku – viens, divi, trīs...
Baznīcas torņi ir lielāki un ticamāki par pulksteņa mehānisko laika interpretāciju. Mācītājs nometies ceļos pirms svētā vakarēdiena stiprina savu garu lūgšanā. Viņa sieva mājās lako izmērcētos nagus, atsēdusies uz pašas dīvāna malas. Acis ik pa brītiņam, steidzīgi, bet ne nervozi paceļas pret TV ekrānu, kur tiešraidē no Doma baznīcas pārraida otro Lieldienu rīta dievkalpojumu. Ja šo ainu paātrinātu viņas galva staipītos kā balodim, bet viņa neredz sevi no malas. Galvā ir doma - neapzināta, aizliegta. Svešinieks, kas novelk viņas halātu un pavirši ļauj tam palikt sakrokotam uz grīdas. Zīda naktskrekls kā trausla migla šķir no kailuma. Lūpas vēl sekundes daļu pirms pieskāršnās pleciem jau ķermeni pārvērtušas instinktīvās laimes trīsās. Tālāk viņai ir drusku bail no savas sirdsapziņas, bet apstāšanās nebūs. Bailes? Sirdsapziņa? Tās ir lai apmānītu, lai atrastu attaisnojumu. Draudze vienojas kopdziesmā, ērģelnieks pompozi uzsāk gaudenu korāļa dziedājumu, brīdī, kad svešinieks ar savām lūpām stāsta par klēpja brīvdienām |
|
|
