| Pasaules ūdeņos |
Jul. 31st, 2006|03:36 pm |
Starp garu pauzi un klusumu vasaras saulē, pēc sestdienas un visas pagājušās nedēļas pienāk brīdis, kad atļaujies nerespektēt Latvijas vasaras bezgalīgo telpu ar sasilstošu ūdeni upēs. Dienas ar rītu un vakaru un reizēm ar paslēptu vai pazaudētu nakti, ļauj ieslēgties skārda bundžas simetriskā vienaldzībā pret hronoloģisku pasaules nekārtību.
Un vienā diena, kad vientuļas raķetes atraujas vai tikpat labi sasniedz Izraēlas telpu,
vēja brāzmas līdz 15m/s tepat Lielupes grīvā. Vakarā, kad buras aptītas ap veļas šņori un glāze piepildīta ar neraksturīgi biezu sarkanvīnu, kas ļauj mutes gļotām iekrāsoties tumšā šķiedrainā lavīnas masā un garšas receptori ar vien no jauna saraujas vieglā pārsteigumā.
Ābeles zaros mazas nepiebriedušas bumbiņas, kas vēja un tumsas izbiedētas šūpojas virs divām domīgām cilvēku galvām un klusa, čarkstoša gandrīz noslēpumaina saruna kā neizsīkstoša okeāna straume skalo Islandes kailos krastu un dziļi ieurbjas Kanāriju salu vulkāna atstātajās lavas porās. Tas nav jāsaka skaļi, to nevar nesaprast, lai tikai nepienāk rīts, jo ceļš vēl līdz paslēptajām rajām Karību krāsainajos rifos pāri Atlantijas okeānam var izsūkt un izšķīdināt sarkano vīnu pasaules ūdeņos. |
|