| Vēstule |
Sep. 4th, 2006|04:50 am |
Naksnīgajā tumsā uzsist paris rindas ievadam! - varbūt pat nedaudz netaktiski, tomēr patiesi, publiskojot vēstules saturu, ar kuru vēlos radīt mazu, iespējams, individuālu izpratni par mirkļa burvības esamības klātbūtnes nenoliedzamu un gandrīz paradoksāli neiespējamo realizēšanos.
------------------------
„Tā muļķīgi sanāca, mūsu tikšanās laikam bija tikai tāda mākslīga sintēze.
Šodiena skatījos Zudušo laiku meklējot, tur tādi brīži, kad tās bezgalīgās ballītes ar šampaniešu glāzēm un vijoles starpspēlēm - radās iedvesma padomāt.
Domāju nerakstīt, primitīva pārliecība un vēl primitīvāks spīts (instinktīvs), kā agra rīta zemā asinsspiediena slogs, viesa pārliecību par neiespējamo sapratni.
Stingras analīzes ceļā atradu nepabeigto pēcgaršu (tāda kā harmonijas disbalanci).
Nav jau arī daudz ko teikt - domāts gan bija savādāk. Mans piedāvājums, divas diennakts slāņojums mentālas sarunas mirkļa burvības telpā. Centos ieskicēt noskaņas šķautni, kas kā nearhivēta varavīksne tika izdzēsta līdz ar ūdens piles gaisīgo būtību." |
|