Albion

Kā mums gadījās: vakar bijām skatīties jaunu dzīvokli, kur viss ir mazāks, bet svaigi remontēts un glīts. Nevarējām izdomāt - ņemt, neņemt, ņemt, neņemt... Dzīvoklis labāks, bet tālāk no centra; lētāks, bet mazāks, grīda smukāka, bet skata nekāda. Bijām runājuši, ja pārvācamies, tad ne tālāk no LU, kā tagad un uz SAVU nevis komunālo, bet šitais atkal komunālais, lai arī daudz labāks. Bet mazāks. Un tā uz riņķi. Nu neko - beigās izdomājam, ka tur būs siltāk un lētāk, ņemam. Noslēdzam līgumu no 1. novembra, pasakām tagadējam saimniekam, izstāstam draudziņiem un... šodien mums zvana, ka virs šī dzīvokļa izdegusi virtuve un viss dzīvoklis noplūdis, lai nākam pakaļ iemaksātajai naudai.

Kaut kas tur ir tajā pastāsīšanas pirms notikuma lietā.

Un tā pavisam noteikti ir zīme.

rīt sākas darbs - garlaicīgs, netīrs, pa 10 stundām 7 dienas nedēļā.

atnācu uz bibliotēku mācīties, bet iekšā tāds nemiers, ka vispār nekam nevaru pieķerties.

šovakar laikam uz inženieru ielu. varbūt vajadzētu mācīties vakarā, bet fuck it - nosēdēju lekcijās no pusdeviņiem līdz pieciem, vajag arī atpūsties.

mēģinu rakstīt darbu rudzītim, visas dienas laikā - 7 rindiņas. nožēlojami. ja man vajadzētu pastāstīt par to tēmu, tad vēl kaut kā, bet to visu uzrakstīt un vēl piedirst pilnu ar atsaucēm, jo tā, lūk, izskatās gudrāk un ir fakin akadēmiski, - nu tas mani konkrēti dzen izmisumā un gribas pamest universitāti.

vismaz esmu mājās, un mamma taisa garšīgi ēst. vēl viņa stāstīja smieklīgu stāstu par to, kā viņas dēļ uz krievijas - latvijas robežas visi naktī stundu stāvējuši, jo viņa, lūk, pīkst uz geigera skaitītāju. kruti, kruti. XD

gribas konkrēti neko [no dzīves ārpusē] un man bezsakarā laikam ir iemetušās blaugznas. tā varot notikt uz nervu pamata, stulbi vispār izklausās - "uz nervu pamata" it kā nerviem būtu tik liels pamats, lai tur kaut kas uzmestos.

katrā ziņā - esmu ļoti, ļoti pissed off.

pofig, jāizdara.

"mazas, mazas kājiņas kāpj kalnā"

fak, man joprojām ir nelabumiņš. vajadzēja šodien iet uz bibliotēku, rakstīt kursa darbus, bet tā vietā visu dienu vizinos karuselī un nevaru saprast vai man vairāk reibst, sāp vai gribas vemt. bet nu mēs ar d. izgājām 3 līmeņus uzreiz, no kuriem pirmais bija abiem kopīgi piedzerties. protams, naivās otrā rīta domas - nekad vairs, nekad un nemūžām. nu redzēs. tagad ir vakars un es domāju tā pat. bet nu man joprojām ir sūdīgi, jā.

brīvdienām plāns mācīties, d. jāraksta bakalaura darbs, ir ideja kā māja - darīt to kopīgi tukumā, bet man jau sāk šķist, ka šī ideja ir vien tāds salmu namiņš, kuru nopūtīs tas vilks no trim sivēntiņiem. laiciņš būs labs, un inxam tā balle...

bet cālītis teica: "ir jāizvērtē prioritātes!" un es nevaru normāli atpūsties, ja man ir visādi parādi. nu labi, muļķības, es vienmēr varu, bet tomēr, tomēr. laika ir mazāk nekā šķiet un principā vajadzētu ļoti stipri iespringt.

šodien tirgū pirkām lociņus un dilles, vajadzēja palūgt, lai iesver arī puskīlō laika.

tā saka, ka pat gadījumā, ja tu absolūti neesi labs un patīkams cilvēks, vajag vismaz izlikties, varbūt ar laiku tu patiešām tāds kļūsi [vai vismaz kļūsi mazliet mazāks draņķis], un principā es tam piekrītu - rupjība, agresija, naidīgums, neiecietība etc etc tiešām nekad nav risinājums, bet mani reizēm pārņem ļoti spēcīga iekšēja vēlme uzvilkt spāņu zābaciņus un ar āmuru ievilkt pa galvu atsevišķiem indivīdiem atsevišķos gadījumos. nu, lūk, nav jau nekāds brīnums, ka naktīs murgoju un mostos augšā sāpēs un drebuļos vai sviedros [jā, man ir variācijas, cik interesanti, vai ne?!] psihologiem noteikti būtu ko pateikt par neizlādētām emocijām un tā.

bet principā es gribēju par ko pilnīgi citu - man brīžiem šķiet, ka es smoku. pasaule, visi cilvēki man apkārt, viņu domas, skatieni, uzskati - tas viss mani ēd kopā. un es zinu, ka nevaru no tā izbēgt, es esmu sasodīta sabiedrības daļa un man vajag sabiedrību, man vajag manus draudziņus, bet līdz ar to man nāk līdz viņu uzskati, kurus man vienkārši ir jāpieņem vai jānonāk konfliktā. un mani netracina tas, ka cilvēkiem ir citādi uzskati par lietām, bet gan kā tas mani ietekmē. es nevaru normāli padzīvot, man laikam ir pārāk nenobriedusi personība, trausla psihe, liels stulbuma koeficents vai kas tāds, bet brīžiem es gribu, lai neviena cita uz pasaules nav - tikai es un daži mani īpašie cilvēciņi, kuri sapņos mani nemēģina nogalināt.

principā teksta blāķis, no kura neko nevar saprast, man ir daudz domu, kuras šobrīd manu galvu spiež kā skrūvspīlēs, bet man nedaudz bail nosaukt lietas to īstajos vārdos, negribu nevienu sāpināt, jo dažas lietas pasakot tiktu virkne tuvāko cilvēku gan sāpināti, gan stipri sadusmoti. jau pāris mēnešus par to pastiprināti domāju un netieku no šīm domām vaļā, man tas vienkārši ir jāsakārto pašai sevī.

kā teica kāds gudrs cilvēks - vienkārši ir jāizdara lēciens.
[un tai pašā laikā b. leberts rakstīja - esi nolēmis - dari; izdarīji - rēķinies ar sekām.]

gribu izslēgt pasauli, ieslīgt sasodītā banalitātē un beigt nožēlojami gausties par dzīvi klabā.

man vajag mieru, bet pirms tam samierināšanos ar sevi, nelielu apskaidrību un atslēgt pasaulei elektrību. turn off all you.

pēdējā laikā es sapņos ne tikai šausmīgi strīdos ar pazīstamiem un tuviem cilvēkiem, bet viņiem tiek zāģētas nost rokas, viņus indē [vienus draugus indē citi] un visādi citādi tuvina šaušalīgam galam.

šonakt pamodos PIECAS reizes pēc tādiem sapņiem, viss sāp, auksti, ļoti gaidīju rītu.

"Wishful thoughts never stopped the thunder
That drove my head back to the ground"

tikai tagad sapratu, ka man sāp nevis kakls, bet rīkle un viss barības vads [vai arī elpvads? hvz, kaut kas pa kaklu uz leju] un tas ir ļoti pretīgi, jo man ir sajūta, ka man iekšas deg.

es ceru, ka tas ir no vemšanas un drīz pāries, jo es negribu atkal saķert kkādu draņķību, kuru izārstēt man maksās trešdaļu mēneša ienākumu.

labi, turpināšu skatīties vampire diaries un gaidīt, ka pāriet. :D

mamma tikko piezvanīja: "ja es iedošu tētim pašceptas bulciņas līdz, iesi pakaļ?!" ^________^

apskatījos, cik daudz naudas šomēnes esmu iztērējusi un secināju, ka marts ir dārgs mēnesis.
kaut gan - kāds tur brīnums, par mazo slimošanas prieciņu vien ~60 ls tika iztērēti.

un daktere šodien teica, ka man kārtīgi jāēd. XD

pie reizes apskatījos arī senākus mēnešus, decembris pilnībā atbilst tam teicienam, ka pēc vētrainas nakts negribās redzēt zvanītos numurus un maka saturu, haha.

nesen atbraucu no darba, šausmīgi nāk miegs, bet man vēl jāuzraksta tās divas lapas cālītim. varētu vienkārši neuzrakstīt, bet apkārtējo centīgums smagi spiež uz manu niecīgo pienākuma apziņu.

nezinu, kas tas ir, ka man ir radies priekšstats, ka - ja jau reiz es studēju kko, tad man visam vai vismaz lielākajai daļai tajā jāpatīk. un es sev nevis reāli pajautāju: "eu, kristīne, tev tiešām patīk cālītis, rudzītis, olga, utt?" bet pasaku sev, ka man IR JĀPATĪK, jo citādi to studēt būtu stulbi, īpaši tādēļ, ka dauzi jau tā teica - ko tu ar to teoloģiju darīsi?!? un es nevienu brīdi neesmu nožēlojusi savu izvēli, bet tomēr - ko sasodīts nozīmē "ir jāpatīk"?!? citā gadījumā teiktu - screw this! bet diezgan tizli sanāk, ja man tas jāattiecina uz pašai sevi.

haha, vajag tēju un nečīkstēt. pēdējā laiciņā [nu pēdējos gados 10] kaut kā baisi iepaticies. XD