Albion

iesnu upes caur degunu plūst,
un grieķu gramatika galvā pūst.

dēm, esmu dzejniece.

vajadzētu prasties un izmantot brīdi, lai rakstītu sirdi plosošas poēmas par to, kā šai dzīvē sāp katrs elpas vilciens.

visu izdarīju, tikai "mācīties" nebija. nu lūk, tagad jaukiņš, jaukiņš 30. decembrīša vakariņš.

mediālie/pasīvie darb. vārdi indikatīvā un imperatīvā visos laikos vienā naktī laikam nav reāli. žēl. es tā cerēju. :D

un jā, man ir akadēmiskā depresija. atkal/joprojām. sīrupiņ, ko man tagad darīt?

BRĪDINU - ŠIS IR GAUDU IERAKSTS!

es esmu pārgurusi un nīgra, jo ir pēdējās mācību dienas un man ir tik šausmīgi daudz darāmā sakrājies, un man katru dienu ir jāstrādā un man nav laika mācīties, un es esmu pārgurusi (ak, to es jau teicu) un tāpēc nīgra (ak jā, šo arī) un un un - dzejnieka vārdiem - viss besī.

jā. tas ir tas.

kamēr citiem ir ziemas prieki uz kalna un citur, man ir angīna un neuzrakstīta ekseģēze.

nespējot/negribot mācīties sāku lasīt The Left Hand of God, ko D. atstiepa no bibliotēkas, jo neviens vēl nebija lasījis. tiku 130. lpp un nevaru saprast - tā grāmata ir pilnīgi, absolūti debīla vai tomēr interesanta. tā kā ar twilight'u - lasu, liekas sūds, bet nevaru nolikt malā. bet ar šito ir sarežģītāk. bet kā tie zen māsteri saka - vispirms izdari un tad saki, ka sūds. [nu labi, tā viņi nesaka XD]

ir pienācis laiks saprast - Harija Potera periods ir beidzies. tas ir šausmīgi skumji, bet vārgie mēģinājumi vēl neatlaist Poteru, ejot uz sūdīgiem ekranizējumiem, ir vienkārši nožēlojami un vilšanās pilni.

i'll always love u,
R.I.P.

negribas to atzīt, bet es reizēm esmu ārkārtīgi nepatīkams cilvēks.

sēžu pie rakstāmgalda, dzeru oolong tēju un domāju, ko lai uzraksta par krieviju. esot tur - nepatika. esot šeit nesāk patikt vairāk. bet katram mākonītim zelta maliņa [īsts dižgars, kurš to teicis] jeb esot krievijā man līdz bija latvieši. par to arī paldies sievai, māsai un mincim jeb masai kovai, džeketerinai burgai un sanktam pīteram.

ja oficiālāk, tad no 31. oktobra līdz 5. novembrim biju jekaterinburgā, tālu tālu krievijā, kur piedalījos teātra festivālā.13 dalībnieku konkurencē ieguvām 2. vietu. (pirmo dabūja ārkārtīgi nacionāla un patriotiska izrāde pēc gogoļa motīviem, tā ka viņi principā bija ārpus konkurences (jā, es attaisnojos :D ))

atmiņas? viesnīcā smird; ūdens smird (ne tikai viesnīcā, visā pilsētā); to, kas ir veģetārieši viņi nezina un izpratne par veģetāru ēdienu izpaužas kā: "noņemsim šiem diviem 4 cm diametrā lielajiem kartupeļu plācenīšiem gaļu nost un pasniegsim to kā pusdienas"; mierīgi pāriet gājēju pāreju nedrīkst, jo tas draud ar sabraukšanu; pamest viesnīcu vakarā, lai aizietu līdz 20 m attālajam veikalam ir dzīvībai bīstams pasākums; un ja kāds jums uzgāž karstu kafiju neiedomājaties sagaidīt atvainošanos.

bet viss jau nebija tik drausmīgi - šņabis maksā ~ 4 lati litrā (un griež kā 80 grādīgs), cigaretes var nopirkt pa 35 santīmiem, bet, ja vēlaties baudīt kultūru, dodieties uz teātri. tikai velciet apģērbu, kurā ir ērti čurāt tupus, jo tualetes tādas, kā mums kādreiz stacijā - caurums ir, poda nav.

arvien vairāk pārliecinos, ka visas slimības tiešām rodas "no nerviem" - pēdējās dienas lielā stresā, vakar t` uzkāpa. šodien atpūšos, bet ar to arī varētu pietikt - ko es krievijā slima darīšu?