Aug. 29th, 2011

.bonjour, je t'aime.

Svarīgu atklājumu ceļojums uz Franciju, 3. - 26. augusts.

  • 1. - 5. diena - turpceļš. Kā jau tas mēdz notikt, tieši izbraukšanas dienā uz galvas sakrita Ļoti Steidzamās Lietas, tāpēc izbraucām vēlā pēcpusdienā un tikām līdz... LV - LT robežai. Pēdējais (pa)vedējs vēsi apstādināja busiņu Bauskas šosejas vidū, radīja mazo sastrēgumu, un aizveda uz mūsu pirmo nakšņošanas vietu - rudzu lauku ne kraujas, bet benzīntanka malā. Vakara stunda alum un roltonam, rīta stunda tējai un mantu sapakošanai. Tā apmēram visas dienas, izņemot 6dienu, kad nejauši nokļuvām Nīderlandē un mežonīgi salām uz soliņa. Tas ir - D. mežonīgi sala, jo vienīgo guļammaisu (jo Francijas D taču ir karsti, kāpēc ņemt divus?) savācu es.
  • 6. diena - ierašanās. Turpinām stopēt tikai ekskluzīvas mašīnas (un sūdīgu kabrioletu - aizmugures sēdeklis = izmetamas ausis, jo vējš, vējš, vējš), gribas ēst, ļoti ceram paspēt uz vakariņām, un - lūdz un tev taps dots! Ierodamies Tezē, mums steidzīgi iedod taloniņus un saka - ejiet, vēl piecas minūtes tikai.
  • 7. - 11. diena - Tezē. Otrā reize tur un vienīgā vilšanās - klusuma dārzā avotiņš izžuvis. Ļoti mierīgas un priecīgas dienas, trīs reizes dienā uz kopīgām lūgšanām - 4 tūkstoši sasēduši zemē uz dzied, pirmajās dienās nepārtrauktas asaras, pēdējās - nepārtraukts smaids. Mazais miers iedzīvojās manī. No rītiem brāļa lekcija par kādu evaņģēlija vietu, pēcpusdienās diskusija mazajā grupiņā. Bijām kopā ar tipisku vācieti, smuku pus-topošo priesteri no D-Amerikas un trim poļu meitenēm (jo poļi tur ir lielā blīvumā), pie tēmas turējāmies maz, bet diskusijas bija interesantas, dažas tiešām skaistas idejas un domas. Vakarā workshops - daži izglītojoši (agrīnā euharistija), daži atraktīvi (aizspriedumi un stereotipi), daži sirsnīgi (lēmuma pieņemšana). Tā kā vakaros iet uz Oyak - ballītes vietu negribējās un vispār bija ļoti apgarots noskaņojums, izdomājām, ka vajag nedēļas nogali klusumā. D. devās dzīvot uz klusuma māju, bet mani atstāja gulēt teltī - meiteņu māja blakus ciemā pilna. D. šķiet gāja lieliski, bet man jau iesākums bija neveiksmīgs - pirmās brokastis klusumā nokavēju, jo devos pie daktera - jau 3. dienu vēders atteicās nesāpēt. Ar nokavēšanos ierados uz Bībeles ievadu, sajutos neveikli, bet tas nebija nekas salīdzinot ar neveiklumu, kad pēkšņi pēcpusdienā apjautu - man tagad ir piecas stundas nosacīta klusuma, bet pilnīgi sev un būšanai klusumā. Vairs nejutos ne garīgi, ne iederīgi tādā vietā un pasākumā. Absolūts apjukums. Vēroju govis, rakstīju blociņā, sēdēju uz mūra, lasīju Jāņa ev. (lasīt gan šķiet nebija ieteicams) un pēc pāris stundām arī sajutos gana ieklusējusi, lai dotos pastaigā uz vietējo 12. gs baznīciņu. Tur dārzā pie divām ābelēm viens balts soliņš, apsēdos tur un pēc laika jau jutos ļoti apgaroti un piepildīti un tā, ka trūkst tikai balta talāra un spējas levitēt. Pieceļos no soliņa, eju pa taciņu, acis pret debesīm, kāja bedrē. Tā nu ar sastieptu kaut ko pēdā beidzās mans klusums, jo vairs nevarēju aizklibot uz klusuma māju. Mācība - līdz neiemācīšos patiešām levitēt, acis uz ceļa (pret debesīm var celt jebko citu). Sestdienas vakarā lūgšana ar svecītēm - emocionāli vispozitīvākais piedzīvojums, 4000 gaismiņas un bērniņi, kas dala puķes.
  • 12. diena - Liona. No rīta apmeklējam brāļa Rožē kapu (Tezē dibinātājs, kuram pat 90 gados šķiet bija tikai smaida izraisītas grumbas) un dodamies tālāk. Tā teikt - gars pabarots, jāparūpējas arī par miesu (Francija tomēr - lētie vīni un tā). Nostopējam divus čalīšus, kas dodas uz Lionu spēlēt uz ielām, tā nu nokļūstam Lionas vecpilsētā un aziātu tūristu fotokamerās - viņiem šķiet patika jaunieši, kas sēž uz mūrīša pilsētas iespaidīgākajā skatu vietā (kur nokļūst ar funikulieri) un rada dziesmas gan latviešu, gan franču valodās. Pārāk laba kompānija izraisa pārāk ilgu aizsēdēšanos, dabūjam mukt no draudošā negaisa, transporta džungļi, ārā no pilsētas un necerēta veiksme - laipns pāris, kas par brīnumu runā angliski, izmet līkumu un aizved mūs tur, kur Alpi dzīvo.
  • 13. diena -  Alpi. Diena svētlaimē - nokļūstam Carrefour supermārketā, pusotru stundu ilgs svētceļojums ar ratiņiem un iznākam par daudziem kg un litriem smagāki, bet laimīgāki. Taisnā ceļā (ja tā var saukt krūmus un nojautu par taciņas varbūtību) dodamies pie kalnu upes, vairākas stundas laiskojamies, iestiprināmies, upē pazaudējam un atkal atrodam vīnu, un tad pēkšņi pamanām, ka šai laikā ūdens līmenis cēlies par centimetriem 20, steidzīgi pametam slīkstošo pussalu, lai nostopētu ceļojuma pirmo kurītāju. Viņa oldskūl porno bildēm rotātajā busiņā guļus vēroju Alpus, acis tek. Žuljēns piedāvā palikt pie sevis pa nakti, tā nokļūstam skaistā mazā ciematiņā, skaistā lielā dzīvoklī un vakariņās dārzā ar visa veida ekstrēmo sportu instruktoriem. Sajūta, ka Alpu reģionā visi sporto un visi prot baudīt dzīvi. Bet tādā vietā citādi laikam grūti. 
  • 14. diena - Alpi, Briancon. Dodamies kārtējā garajā gājienā un nokļūstam Briancon - kalnu ieskautā pilsētā. Šeit funikuliera nav (tikai 70gadīgi onkas uz velosipēdiem cīņā ar kalnu), tāpēc ar kājām, saulei svilinot, kāpjam uz vecpilsētu - atkal skaistumiņš, bet tūristi un smagā soma liek doties tālāk (un jau atkal ceļš ir garš, nogurdinošs un neizbēgami ved caur Carrefour). Pēcpusdienas pikniks pie neliela kalnu ezeriņa, un tad jau vecs vīrs ved mūs uz dienvidiem. Sirds sāp, pametot kalnus.
  • 15. diena - Vidusjūra. Le Grau de Roi, drausmīga kūrortpilsētiņa ar daudz, daudz resnuļiem, bet 10 km pārgājiens mūs glābj un nokļūstam 300 m platā Vidusjūras pludmalē, sidrs, bagetes, vīns, mana pirmā satikšanās ar sāļo ūdeni un nakts dabas liegumā, kur naksnīgo vīna dzeršanu uz mola iztraucē nezināmas izcelsmes tuvojošās gaismiņas. 
  • 16. diena - Vidusjūra 2. Izrādās, ka plage naturalisme ir pliko cilvēku pludmale un tā nu atklājam, ka patiesībā esam nūdisti. Sākumā gan kautrīgi, jo pludmalē esam pirmie un apģērbtie drasē garām, un sāk šķist, ka varbūt esam izmetušies neīstajā vietā, bet sirds nomierinās, kad atnāk citi plikie. 4 peldes, četras piecepšanās, kāds tūkstotis nepiesegtu dibenu un dodamies tālāk. Arlas vietā nokļūstam citā pilsētiņā - Saintes Maries de la Mer, jo nesaprotam, ko franču sieviete mums stāsta, bet apstiprinājuši priekšstatus par tipisko  Vidusjūras vietu, ejam gulēt zirgu ganībās.
  • 17. diena - Arla, Aviņjona. Ko sarkani iztapsētā busiņā ar šķiltavām dara divi garmataini vīrieši? Aizdedzina vīraku, jo tas labi piestāv sūfiju (?) mūzikai. Viens vīrs izstāsta, ka latviešiem ļoti svarīga grāmata ir "Straumēni" un, ka pirms divām dienām uzrakstījis dzejoli "Laika strauts", kur ir šie vārdi arī latviešu valodā. D. pilnīgā sajūsmā pamet šos rūķīšus, un dodamies apskatīt pilsētu, kurā van Gogs ārstējās - Arlu. Pēc tam pāvesta pils Aviņjonā, kur arī tilts, kas ved tieši nekur. Pus-upē izbeidzas un prieks, ka tā, pietiek skatīt lietas, jādodas mājup. Bet tik vienkārši tas, protams, nav. Nokavējam pēdējo autobusu ārā no pilsētas (kurš iedomājas, ka tas ir 19:30?! Piektdienā?!) un nākas veikt Exodus no Aviņjonas centra.
  • 18. diena - mājupceļš.intro. - tuvojoties benzīntankam uz autobāņa jūtos kā Mozus - apsolītā zeme tuvu, bet kājas jāatstiepj jau tepat. Iepriekšējā dienā noieti kādi 30 km, šajā neizturamā karstumā vēl kādi 8, bet viss izmisums pagaist sasniedzot apsolīto zemi - benzīntanku. Duša, pikniks un dodamies, dodamies, ceļš atkal sauc. tas ir - ceļš sauc, bet ir sasodīta sestdiena, visas mašīnas pilnas ar bērniem, pavadām 21 stundu b-tankā kursējot tikai pēc ūdens.
  • 19. diena - stop-papiņš. Pēcpusdienā beidzot notiek kustība, nokļūstam btankā gabalu aiz Parīzes, pēdējās 5 min pirms tumsas apstājas džips, kurā sēž turku izcelsmes parīzietis, viņš mūs pabaro un es saku d. - "ir tādi stopēšanas papiņi un mammītes, mums ir gadījies viens tāds." Pravietiski vārdi, jo pēc atkārtotas pabarošanas un silta piena man, jo klepoju, iebraucot Essenē trijos naktī, viņš paziņo, ka teltī palikt nevaram, ilgi maldoties atrod mums viesnīcu, samaksā, tad pienāk man klāt un, sakot "Christine, that's for you", iespiež man plaukstā 50 eiro. Un tad negaidot nekādas pateicības, vienkārši dodas prom. Nu - papiņš, kas papiņš, un divi laimīgi stopētāji.
  • 20.  - 24. diena - mājupceļš. Pēc izgulēšanās milzīgā gultā, dienu pavadām tirdzniecības centrā, tiekam pie jauna guļammaisa, kuru iznāk lietot tikai 3 stundas, jo nakts vidū mūs uzmodina negaiss, kas strauji tuvojas. Šķiet, ka kāds ar milzīgu lukturi spīdina debesīs ik pēc 2 sek. Kā tiekam zem nojumes, tā sāk gāzt. Satraukta nakts, neziņa, kā izkļūt no tik milzīga zirnekļtīkla kā Reinas - Rūras apgabals, kur pilsēta pie pilsētas. Sarežģītas manipulācijas, nejauša nokļūšana uz ātrvilciena sliedēm, armijas disciplīnas slēpšanās un mukšana, un atkal izpalīdzīgi cilvēki un atkal busiņā. Nakšņojam Jana un Stinas stilīgajā mājā, kurā mīt arī manekens Stīvs, atkal vakariņas dārzā, 4 pudeles vīna, sarunas, sarunas, sarunas un gribas palikt uz kāzām, lai redzētu, kā tas ir, kad līgavai kājās baltas Converse, bet mājas sauc un fūres mūsu glābējas, braucam, nakšņojam, braucam, klausāmies rupjus jokus un šofer-stāstus, braucam, nakšņojam un piektdienā beidzot - oo, cik dienvidu tilts liels! Banāli banāni, bet - nekur nav tik labi, kā mājās. 

Nov. 15th, 2010

.kalifornijas vilinājums.

mani nekad nebija saistījusi kalifornija līdz es šodien uzzināju par Yosemite National Park. acis kvadrātainas, es sākšu krāt naudiņu.




Nov. 12th, 2010

Tezē tikšanās

Mēs ar ar augsti godājamo dzīvesdraugu Didzi Kalniņu organizējam braucienu uz Tezē jauniešu tikšanos Roterdamā no 26. decembra - 3. janvārim. Brauciena izmaksas ~ 100 Ls (ceļš turp atpakaļ + 5 dienu uzturēšanās).

Pasākuma programma šeit:
http://www.taize.fr/lv_article9963.htm

Reklāmas sauklis: (mēs vēl izdomāsim kaut ko stilīgu)
Jautājumi un pieteikumi man draugos vai uz e-pastu kiikii.firefly@gmail.com
Tags:

Nov. 6th, 2010

.es zinu, kur negribu atgriezties.

sēžu pie rakstāmgalda, dzeru oolong tēju un domāju, ko lai uzraksta par krieviju. esot tur - nepatika. esot šeit nesāk patikt vairāk. bet katram mākonītim zelta maliņa [īsts dižgars, kurš to teicis] jeb esot krievijā man līdz bija latvieši. par to arī paldies sievai, māsai un mincim jeb masai kovai, džeketerinai burgai un sanktam pīteram.

ja oficiālāk, tad no 31. oktobra līdz 5. novembrim biju jekaterinburgā, tālu tālu krievijā, kur piedalījos teātra festivālā.13 dalībnieku konkurencē ieguvām 2. vietu. (pirmo dabūja ārkārtīgi nacionāla un patriotiska izrāde pēc gogoļa motīviem, tā ka viņi principā bija ārpus konkurences (jā, es attaisnojos :D ))

atmiņas? viesnīcā smird; ūdens smird (ne tikai viesnīcā, visā pilsētā); to, kas ir veģetārieši viņi nezina un izpratne par veģetāru ēdienu izpaužas kā: "noņemsim šiem diviem 4 cm diametrā lielajiem kartupeļu plācenīšiem gaļu nost un pasniegsim to kā pusdienas"; mierīgi pāriet gājēju pāreju nedrīkst, jo tas draud ar sabraukšanu; pamest viesnīcu vakarā, lai aizietu līdz 20 m attālajam veikalam ir dzīvībai bīstams pasākums; un ja kāds jums uzgāž karstu kafiju neiedomājaties sagaidīt atvainošanos.

bet viss jau nebija tik drausmīgi - šņabis maksā ~ 4 lati litrā (un griež kā 80 grādīgs), cigaretes var nopirkt pa 35 santīmiem, bet, ja vēlaties baudīt kultūru, dodieties uz teātri. tikai velciet apģērbu, kurā ir ērti čurāt tupus, jo tualetes tādas, kā mums kādreiz stacijā - caurums ir, poda nav.

Oct. 30th, 2010

.uz krieviju bez mīlestības.

rīt lidojam uz jekaterinburgu spēlēt teātri. vispār nav tā, ka gribas.
Tags:

Jul. 11th, 2010

.ar mīlestību un riebumu no ukrainas.

maršruts: rīga - bauska - berlīne - kovil -  ļvova - karpati - užgoroda - slovākija - polija - tukums.
laiks: 20. jūnijs - 4. jūlijs
stopētāji: k. + d. (= <3)

1. diena
aizbraucām pie n. uz laukiem, sadzērāmies mājas vīnus un tikām gulēt ērtā, lielā gultiņā agri no rīta, līdz ar to no mājas iztaisījāmies vēlā pēcpusdienā, turklāt lija un prognozes solīja visu ceļu lietainu, tāpēc krietnu brīdi pavadījām meklējot man gumijnieciņus. pa 10 ls pirkt negribējām, tāpēc iztikām bez un labi, ka tā. nebūtu noderējis, jo ceļojuma otrā puse bija gandrīz pārāk saulaina. lai nu kā, sešos nonācām uz bauskas šosejas un paspējām vien sačurāties ceļmalā, kad jau nostopējām latvieti, kurš jau 6 gadus dzīvo anglijā un uz turieni arī brauc.

2. diena
pēc 13 stundu nonstop brauciena pamodos berlīnes piepilsētā, pirmais čakars muļķīgajā benzīntankā, kurā vēlāk nelaimīgā kārtā atgriezāmies. nu neko, pēc laika sarunājām mašīnu, tad metro brauciens un esam jau centrā. d. visu nakti nebija redzējis miedziņu, tāpēc pačučējām pāris stundas zālienā pie kkādas lielas katedrāles netālu no alexanderplatz, kur visu laiku apkārt vazājās austrumnieciska izskata ļoti nepatīkami uzbāzīgas sievietes ar bērniem un lapiņām: "esmu šeit trīs mēnešus, nav darba, palīdziet". vēlāk daži ievērojamie tūrismobjekti - reihstāgs, brandenburgas vārti un tā. tur foršs parks centrā, tā kā mazs mežiņš.
vakarā atgriešanās nelaimīgajā benzīntankā, kurā mašīnu nesarunājām, tāpēc telti uzcēlām sūdumežā starp benzīntanku un makdonaldu, pirmais šoks un pirmie stīvie ceļi. uzzinu kāda bauda ir vienkārši izstiept kājas.

3. diena
visa diena stopēšanā. atkal nelaimīgais benzīntanks, maķītis, beidzot sarunājam smagā šoferi, kurš drīkst vest tikai vienu, ka aizvedīs mūs kādu gabalu. viņš atteicās vest mūs pāri robežai, jo baisais sods par divu vešanu, tāpēc izmeta mūs pilnīgi tizlā smago parkā. braucot iekšā šajā "drošakajā" vietiņā viņu apstādināja pārbaudes onkuļi. nezinu, kā viņam izgāja, bet nostāvēja mašīna tur ilgi. 5 stundas nočakarējāmies pa stāvlaukumu, mērojām vairākus km staigājot turp - šurp, ieguvu vēža sarkanu seju, "paēdām" buljonu no kubiciņa un normāli izbesījāmies, bet beidzās viss labi - ukraiņu šoferis mani vienu aizveda uz polijas shell'u, izmaksā pusdienas, iedeva aizsūtīt sms un sagaidīja līdz uzradās didzis, kurš pēc manas aizbraukšanas superātrumā dabūja mašīnu. es pat teiktu pārāk ātri - paspēja uz pusi no manas zivs un frī porcijas. :D pa ceļam redzēju pirmo īsto mauku, kura stāvēja ar kailām krūtīm ceļmalā un tās intensīvi kratīja ar absolūti maniakālu smaidu sejā. stopējiens tālāk. naktī poznaņas benzīntankā negribam tērēt mazo naudiņu uz kartes, tad atceramies, ka ir taču jāņi un nopērkam vienu aliņu un vienu siermaizu. ārprātīgi garšīgi un jāņi forši. ideālākā telts vieta - īsi nogrieztā zālītē aiz benzīntanka bērnu laukuma, otrā pusē rudzu lauks.

4. diena
cb radio un nonstop stopējiens cauri polijai, mazas vakariņas un alus ļubļinā, kurā spīdēja vakara saule un izskatījās ļoti skaisti [gribu tur vēlreiz, likās plaša pilsēta], 2min nostopējam ukraini, kurš 9 gadus nodzīvojis spānijā un runāja kādas 5 valodās vienlaicīgi, katru vārdu no savas. izrādās, ka d. prot krieviski. viņš pats to nezināja. savācam busiņā vēl 4 sievietes, kuras bijušas polijā pārdot lētās ukraiņu cigaretes, un braucam uz robežu. tur piedzīvojumi ar dīvānu: piebraucam pie robežas, šoferis apmet riņķī, brauc prom: "ar diviem dīvāniem cauri netikšu". skats ~500 m tālāk: d. un ukrainis stiepj dīvānu iekšā pļavā, izmet aiz egles, braucam atkal uz robežu, ukrainis d.: "tu to dīvānu paņem uz sevi!" "ko?!" "nu ja prasa, tad tu iestopēji ukrainā ar to dīvānu. tas tavējais." džīzas. bet nu viss ok, pāris stundas pačakarējamies uz robežas, d. samainīja naudu pie vietējā robežas urlas un ietika veikalā, tik priecīgs kā mazs bērniņš, sapirka visādus gardumiņus. smiekliņš. pa nakti palikām ukraiņa busiņā, vakarā sadzērāmies ar viņu šņabi, uzēdām viņa tomātiņus un d. pabazarēja. spilgtākais šoferis brauciena laikā.

5. diena
pamostoties konstatēju, ka man ir baiss klepus, d. iesnas. dāmīte, kuru vēdām ieaicina mūs savā dzīvoklī uz brokastu tēju, iedod tīrus dvielīšus, ļoti laipni cilvēki. gandrīz nokavējam vilcienu, pēdējā minūtē paspējam un braucam 5 stundas no kovil uz ļvovu, kur es piedzīvoju pirmo īsto kultūršoku, kad, izejot no ļoti šikās stacijas, skatam paveras aina ar 1 zālē aizmigušu bomzi uz katriem 2 kvadrātmetriem, absolūti anitsanitārs tirgus un drausmīgās tualetes, kur ir tikai caurums un nočurātas visas malas. iepērkamies un dodamies tālāk uz volovecu, kur iebraucam vakarā. nostopējam vietējos urlas uz podobovecu, kas ir mazais ciematiņš, no kura 5 km attālumā atrodas hipiju nometne, uz kuru braucām. līst. lēnām satumst. noejam pirmos 3, 5 km, ieejam plajā, vietējā kafejnīcā, d. iedzer zāles un alu, un ir jau pavisam melna tumsa. līst. auksti. ejam uz nometni, viss ceļš dubļains, man kājās iešlūcamās čības. no sākuma slidinos, pēc tam kalnup velku nost un brienu ar plikām pa auksto akmeņu un dubļu maisījumu. nezinu, kā d. uzkāpa ar divām somām, ja man bez mantām vairāk gāja aizmuguriski. ierodoties nometnē, dzirdamas bungu skaņas, gara slapja zāle, līst, līst, līst. d. ātri uzceļ telti, viņš varētu vadīt skautu nometnes, nopietni.

6. diena
līst. visu dienu nodzīvojam teltī.

7. diena
līst. pirmo dienas daļu pa telti, kurinam ugunskuru, taisam tēju. vakariņās makaronu putra - absolūti pretīgi. cik labi mēs gatavojam mājās, tik slikti izbraukumā. d. nomazgājas kalnu strautā, ūdens t` daži grādi. saku, ka man apnicis teltī dzīvot, ja vēl līs, braucam mājās.

8. diena
d. kaut ko šamaņojās un uzspīdēja saule. lieliskas sajūtas, izcili skaists skats uz kalniem. nomazgājos strautā, nenormāli auksts, bet pēc tam patīkamas sajūtas. gājiens uz ciematu, tur ir tādi veikaliņi, kas vienkārši izstaro nolemtību. tur tiešām var palikt nelaimīgs, bet ātri tikām prom [cik nu ātri tas ir iespējams ar d. iepirkšanās tempiem] un devāmies atpakaļ, pa ceļam izdzerot alu plajā, kur vietējais mūs šķībi nobildēja, paprasīja, kur mūsu filmas aparātam var bildi redzēt un pateica, ka viņam riebjas mūsu stulbā mīlestība.

9. diena
vakarā sadzēriens ar dažiem latviešiem, dažiem ukraiņiem un dažiem veciem, riebīgiem hipijiem, kuri d. atgādināja briedi, tāpēc ļoti patika. ārprāts. :D es dabūju pilnīgi nepamatotu kniebienu par "pārāk vaļīgu" runāšanos ar nepilngadīgās annas gati, kurš stāstīja, ka viņam nepatīk ēst, un mēs ar d. par to ļoti ierēcām, bet vēlāk noskaidrojām, ka situācija nav tik traģiska un iebiezinātā piena riekstiņi tomēr ir ņamma [d. ir totally addicted]. naktī viens pilnīgā ķēmā iegāzās teltī, kas bija diezgan smieklīgi, ja neņem vērā, ka man ļoti nāca miedziņš un viņš gandrīz sagāza telti. vienīgā nakts, kad nečučēju ideāli un naktī pamodos. sapņoju, ka cālītis man par darbu ieliek 10, tad nosvītro un ieliek 9, tad nosvītro un 8, un tā līdz 4. šausmas.

10. diena
d. pamodās joprojām pamatīgā reibumā, bet laiks bija ideāls, tāpēc paēdām brokastīs katrs pusšķēli maizes ar kečupu, jo pārtika bija beigusies, un kāpām kalnā. pusceļā uznāca ēdiena delīrijs, kad 2 stundas gulējām zālītē, vērojām izcilo skatu un runājām par ēdienu. tas bija tik lieliski! izdzērām līdzpaņemto vīnu, kas bija vienīgais kaloriju avots kāpiena laikā, un devāmies tālāk jeb precīzāk - d. turpināja mani vilkt aiz rokas augšā, jo man pēc katriem 10 metriem vajadzēja 5 minūtes atpūsties. tā iet, kad paņem shortcut. bet labi, ka mani uzvilka augšā, jo skats bija tā gājiena vērts. papriecājāmies par kalnu pežu [nopietni, tur pusceļā tāda bija] un kāpām lejā. kopumā gājiens prasīja visu dienu un visu spēku, ieradāmies nometnē līdz ar tumsu, pēdējiem spēkiem uztaisījām vienu roltonu uz diviem un gājām gulēt.

11. diena
nometnes pamešana. ūdenskritumā tā arī nepalunčājāmies, varbūt jābrauc nākošgad to nodarīt. nokavējām autobusu par 15 min, nostopējām čali, kas mūs aizveda uz volovecu un paprasīja par to 10 grivnas [tas man riebjas ukrainā, ka viņi stopētājus ņem tikai par naudu], līdz ar to mums nebija naudas vilcienam, bet sarunājām, ka vilciena onkulis mūs ielaiž iekšā bez biļetēm pa 20 grivnām. tā nu dabūjām pabraukāties guļamvagonos, otrajā stāvā. pirmo reizi tā braucu, diezgan forši. tikām līdz užgorodai, kur šausmīgā pārgurumā vazājāmies, meklējot bankomātu, nopirkām daudz negaršīgas pārtikas, un aizvilkāmies līdz robežai, kur mūs izķēra robežsargi un pavizināja savā mašīnītē. tad uz robežas gaidījām 4 stundas līdz tikām pāri. toties skats bija labs - vienā pusē sarkana, sarkana saule, otrā zibeņo, pa vidu mēs un robežas veikals. jau gandrīz naktī izdevās sarunāt, ka mūs pārved pāri robežai uz slovākiju, tur mūs arī izmeta. d. izveda mani caur nātru laukam, gandrīz sāku raudāt, negribēju tādā draņķībā līst iekšā, bet no rīta izrādījās, ka tur ir ābeļdārzs. bet nu pretīgākā guļvieta tik un tā.

12. diena
slovākijas karstums, veiksmīgs stopējiens un esam polijā

13. diena
uz bāņa 30 sekundēs nostopējām čali, kurš mūs aizveda uz varšavu un izmaksāja pusdienas, izvadāja pa varšavu un aizveda uz mūsu autobusu. tik forši. ļoti sapriecājos. vakarā nostopējām polijas andri buli, kurš mūs aizveda uz lomžu, pēdējā nakts teltī.

14. diena
apniciens un gribas mājās, bumbulējamies un tirlojamies, gaidām, gaidām, nodarbojamies ar čī raidīšanu un viss beidzas ideāli, kad suvalkos ar uzrakstu LV nostopējam tukšu tūristu autobusu ar šoferi, kurš brauc uz tukumu. 5 stundas un mājās.

lielisks ceļojums, lielisks piedzīvojums.
tebi kohaju.

September 2018

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
      1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
30      

Syndicate

RSS Atom
Powered by Sviesta Ciba