Albion

maršruts: rīga - bauska - berlīne - kovil -  ļvova - karpati - užgoroda - slovākija - polija - tukums.
laiks: 20. jūnijs - 4. jūlijs
stopētāji: k. + d. (= <3)

1. diena
aizbraucām pie n. uz laukiem, sadzērāmies mājas vīnus un tikām gulēt ērtā, lielā gultiņā agri no rīta, līdz ar to no mājas iztaisījāmies vēlā pēcpusdienā, turklāt lija un prognozes solīja visu ceļu lietainu, tāpēc krietnu brīdi pavadījām meklējot man gumijnieciņus. pa 10 ls pirkt negribējām, tāpēc iztikām bez un labi, ka tā. nebūtu noderējis, jo ceļojuma otrā puse bija gandrīz pārāk saulaina. lai nu kā, sešos nonācām uz bauskas šosejas un paspējām vien sačurāties ceļmalā, kad jau nostopējām latvieti, kurš jau 6 gadus dzīvo anglijā un uz turieni arī brauc.

2. diena
pēc 13 stundu nonstop brauciena pamodos berlīnes piepilsētā, pirmais čakars muļķīgajā benzīntankā, kurā vēlāk nelaimīgā kārtā atgriezāmies. nu neko, pēc laika sarunājām mašīnu, tad metro brauciens un esam jau centrā. d. visu nakti nebija redzējis miedziņu, tāpēc pačučējām pāris stundas zālienā pie kkādas lielas katedrāles netālu no alexanderplatz, kur visu laiku apkārt vazājās austrumnieciska izskata ļoti nepatīkami uzbāzīgas sievietes ar bērniem un lapiņām: "esmu šeit trīs mēnešus, nav darba, palīdziet". vēlāk daži ievērojamie tūrismobjekti - reihstāgs, brandenburgas vārti un tā. tur foršs parks centrā, tā kā mazs mežiņš.
vakarā atgriešanās nelaimīgajā benzīntankā, kurā mašīnu nesarunājām, tāpēc telti uzcēlām sūdumežā starp benzīntanku un makdonaldu, pirmais šoks un pirmie stīvie ceļi. uzzinu kāda bauda ir vienkārši izstiept kājas.

3. diena
visa diena stopēšanā. atkal nelaimīgais benzīntanks, maķītis, beidzot sarunājam smagā šoferi, kurš drīkst vest tikai vienu, ka aizvedīs mūs kādu gabalu. viņš atteicās vest mūs pāri robežai, jo baisais sods par divu vešanu, tāpēc izmeta mūs pilnīgi tizlā smago parkā. braucot iekšā šajā "drošakajā" vietiņā viņu apstādināja pārbaudes onkuļi. nezinu, kā viņam izgāja, bet nostāvēja mašīna tur ilgi. 5 stundas nočakarējāmies pa stāvlaukumu, mērojām vairākus km staigājot turp - šurp, ieguvu vēža sarkanu seju, "paēdām" buljonu no kubiciņa un normāli izbesījāmies, bet beidzās viss labi - ukraiņu šoferis mani vienu aizveda uz polijas shell'u, izmaksā pusdienas, iedeva aizsūtīt sms un sagaidīja līdz uzradās didzis, kurš pēc manas aizbraukšanas superātrumā dabūja mašīnu. es pat teiktu pārāk ātri - paspēja uz pusi no manas zivs un frī porcijas. :D pa ceļam redzēju pirmo īsto mauku, kura stāvēja ar kailām krūtīm ceļmalā un tās intensīvi kratīja ar absolūti maniakālu smaidu sejā. stopējiens tālāk. naktī poznaņas benzīntankā negribam tērēt mazo naudiņu uz kartes, tad atceramies, ka ir taču jāņi un nopērkam vienu aliņu un vienu siermaizu. ārprātīgi garšīgi un jāņi forši. ideālākā telts vieta - īsi nogrieztā zālītē aiz benzīntanka bērnu laukuma, otrā pusē rudzu lauks.

4. diena
cb radio un nonstop stopējiens cauri polijai, mazas vakariņas un alus ļubļinā, kurā spīdēja vakara saule un izskatījās ļoti skaisti [gribu tur vēlreiz, likās plaša pilsēta], 2min nostopējam ukraini, kurš 9 gadus nodzīvojis spānijā un runāja kādas 5 valodās vienlaicīgi, katru vārdu no savas. izrādās, ka d. prot krieviski. viņš pats to nezināja. savācam busiņā vēl 4 sievietes, kuras bijušas polijā pārdot lētās ukraiņu cigaretes, un braucam uz robežu. tur piedzīvojumi ar dīvānu: piebraucam pie robežas, šoferis apmet riņķī, brauc prom: "ar diviem dīvāniem cauri netikšu". skats ~500 m tālāk: d. un ukrainis stiepj dīvānu iekšā pļavā, izmet aiz egles, braucam atkal uz robežu, ukrainis d.: "tu to dīvānu paņem uz sevi!" "ko?!" "nu ja prasa, tad tu iestopēji ukrainā ar to dīvānu. tas tavējais." džīzas. bet nu viss ok, pāris stundas pačakarējamies uz robežas, d. samainīja naudu pie vietējā robežas urlas un ietika veikalā, tik priecīgs kā mazs bērniņš, sapirka visādus gardumiņus. smiekliņš. pa nakti palikām ukraiņa busiņā, vakarā sadzērāmies ar viņu šņabi, uzēdām viņa tomātiņus un d. pabazarēja. spilgtākais šoferis brauciena laikā.

5. diena
pamostoties konstatēju, ka man ir baiss klepus, d. iesnas. dāmīte, kuru vēdām ieaicina mūs savā dzīvoklī uz brokastu tēju, iedod tīrus dvielīšus, ļoti laipni cilvēki. gandrīz nokavējam vilcienu, pēdējā minūtē paspējam un braucam 5 stundas no kovil uz ļvovu, kur es piedzīvoju pirmo īsto kultūršoku, kad, izejot no ļoti šikās stacijas, skatam paveras aina ar 1 zālē aizmigušu bomzi uz katriem 2 kvadrātmetriem, absolūti anitsanitārs tirgus un drausmīgās tualetes, kur ir tikai caurums un nočurātas visas malas. iepērkamies un dodamies tālāk uz volovecu, kur iebraucam vakarā. nostopējam vietējos urlas uz podobovecu, kas ir mazais ciematiņš, no kura 5 km attālumā atrodas hipiju nometne, uz kuru braucām. līst. lēnām satumst. noejam pirmos 3, 5 km, ieejam plajā, vietējā kafejnīcā, d. iedzer zāles un alu, un ir jau pavisam melna tumsa. līst. auksti. ejam uz nometni, viss ceļš dubļains, man kājās iešlūcamās čības. no sākuma slidinos, pēc tam kalnup velku nost un brienu ar plikām pa auksto akmeņu un dubļu maisījumu. nezinu, kā d. uzkāpa ar divām somām, ja man bez mantām vairāk gāja aizmuguriski. ierodoties nometnē, dzirdamas bungu skaņas, gara slapja zāle, līst, līst, līst. d. ātri uzceļ telti, viņš varētu vadīt skautu nometnes, nopietni.

6. diena
līst. visu dienu nodzīvojam teltī.

7. diena
līst. pirmo dienas daļu pa telti, kurinam ugunskuru, taisam tēju. vakariņās makaronu putra - absolūti pretīgi. cik labi mēs gatavojam mājās, tik slikti izbraukumā. d. nomazgājas kalnu strautā, ūdens t` daži grādi. saku, ka man apnicis teltī dzīvot, ja vēl līs, braucam mājās.

8. diena
d. kaut ko šamaņojās un uzspīdēja saule. lieliskas sajūtas, izcili skaists skats uz kalniem. nomazgājos strautā, nenormāli auksts, bet pēc tam patīkamas sajūtas. gājiens uz ciematu, tur ir tādi veikaliņi, kas vienkārši izstaro nolemtību. tur tiešām var palikt nelaimīgs, bet ātri tikām prom [cik nu ātri tas ir iespējams ar d. iepirkšanās tempiem] un devāmies atpakaļ, pa ceļam izdzerot alu plajā, kur vietējais mūs šķībi nobildēja, paprasīja, kur mūsu filmas aparātam var bildi redzēt un pateica, ka viņam riebjas mūsu stulbā mīlestība.

9. diena
vakarā sadzēriens ar dažiem latviešiem, dažiem ukraiņiem un dažiem veciem, riebīgiem hipijiem, kuri d. atgādināja briedi, tāpēc ļoti patika. ārprāts. :D es dabūju pilnīgi nepamatotu kniebienu par "pārāk vaļīgu" runāšanos ar nepilngadīgās annas gati, kurš stāstīja, ka viņam nepatīk ēst, un mēs ar d. par to ļoti ierēcām, bet vēlāk noskaidrojām, ka situācija nav tik traģiska un iebiezinātā piena riekstiņi tomēr ir ņamma [d. ir totally addicted]. naktī viens pilnīgā ķēmā iegāzās teltī, kas bija diezgan smieklīgi, ja neņem vērā, ka man ļoti nāca miedziņš un viņš gandrīz sagāza telti. vienīgā nakts, kad nečučēju ideāli un naktī pamodos. sapņoju, ka cālītis man par darbu ieliek 10, tad nosvītro un ieliek 9, tad nosvītro un 8, un tā līdz 4. šausmas.

10. diena
d. pamodās joprojām pamatīgā reibumā, bet laiks bija ideāls, tāpēc paēdām brokastīs katrs pusšķēli maizes ar kečupu, jo pārtika bija beigusies, un kāpām kalnā. pusceļā uznāca ēdiena delīrijs, kad 2 stundas gulējām zālītē, vērojām izcilo skatu un runājām par ēdienu. tas bija tik lieliski! izdzērām līdzpaņemto vīnu, kas bija vienīgais kaloriju avots kāpiena laikā, un devāmies tālāk jeb precīzāk - d. turpināja mani vilkt aiz rokas augšā, jo man pēc katriem 10 metriem vajadzēja 5 minūtes atpūsties. tā iet, kad paņem shortcut. bet labi, ka mani uzvilka augšā, jo skats bija tā gājiena vērts. papriecājāmies par kalnu pežu [nopietni, tur pusceļā tāda bija] un kāpām lejā. kopumā gājiens prasīja visu dienu un visu spēku, ieradāmies nometnē līdz ar tumsu, pēdējiem spēkiem uztaisījām vienu roltonu uz diviem un gājām gulēt.

11. diena
nometnes pamešana. ūdenskritumā tā arī nepalunčājāmies, varbūt jābrauc nākošgad to nodarīt. nokavējām autobusu par 15 min, nostopējām čali, kas mūs aizveda uz volovecu un paprasīja par to 10 grivnas [tas man riebjas ukrainā, ka viņi stopētājus ņem tikai par naudu], līdz ar to mums nebija naudas vilcienam, bet sarunājām, ka vilciena onkulis mūs ielaiž iekšā bez biļetēm pa 20 grivnām. tā nu dabūjām pabraukāties guļamvagonos, otrajā stāvā. pirmo reizi tā braucu, diezgan forši. tikām līdz užgorodai, kur šausmīgā pārgurumā vazājāmies, meklējot bankomātu, nopirkām daudz negaršīgas pārtikas, un aizvilkāmies līdz robežai, kur mūs izķēra robežsargi un pavizināja savā mašīnītē. tad uz robežas gaidījām 4 stundas līdz tikām pāri. toties skats bija labs - vienā pusē sarkana, sarkana saule, otrā zibeņo, pa vidu mēs un robežas veikals. jau gandrīz naktī izdevās sarunāt, ka mūs pārved pāri robežai uz slovākiju, tur mūs arī izmeta. d. izveda mani caur nātru laukam, gandrīz sāku raudāt, negribēju tādā draņķībā līst iekšā, bet no rīta izrādījās, ka tur ir ābeļdārzs. bet nu pretīgākā guļvieta tik un tā.

12. diena
slovākijas karstums, veiksmīgs stopējiens un esam polijā

13. diena
uz bāņa 30 sekundēs nostopējām čali, kurš mūs aizveda uz varšavu un izmaksāja pusdienas, izvadāja pa varšavu un aizveda uz mūsu autobusu. tik forši. ļoti sapriecājos. vakarā nostopējām polijas andri buli, kurš mūs aizveda uz lomžu, pēdējā nakts teltī.

14. diena
apniciens un gribas mājās, bumbulējamies un tirlojamies, gaidām, gaidām, nodarbojamies ar čī raidīšanu un viss beidzas ideāli, kad suvalkos ar uzrakstu LV nostopējam tukšu tūristu autobusu ar šoferi, kurš brauc uz tukumu. 5 stundas un mājās.

lielisks ceļojums, lielisks piedzīvojums.
tebi kohaju.