vakar bijām uz scuba diving pirmo nodarbību. bija vienkārši superīgi! tas apspīlētais tērps, kurā knapi var tikt iekšā un tad viņš tā žņaudz, ka knapi var paelpot, toties izskatās seksīgi, pleznas, visi tie aparāti un trubiņas un saslēgšana, un saregulēšana - jutos kā filmā par nelegāliem dārgumu medniekiem, kas tūlīt, tūlīt metīsies vidusjūrā. kā jau teicu - bija superīgi! un tad es ieniru. un uzreiz izniru. man uznāca tik pēkšņas un stipras bailes, ka aizmirsu, ka vajag elpot, ka vajag saspiest degunu un iepūst ausīs, lai nesāpētu, ka vajag laist gaisu no vestes, lai ienirtu, es aizmirsu arī, kā to gaisu var ielaist iekšā vestē, lai paceltos, tāpēc arī uzniršanas daļa bija diezgan tizla - pleznas + panikas pilna turēšanās pie baseina virves (nezinu, kā sauc to nodalošo virvi baseinā).
tā kā man gribējās kāpt ārā un nekad vairs netuvoties nevienai ūdenstilpnei, kas lielāka par 0, 6 l (mana mīļākā tējas krūze), tad nepiedalījos vingrināumu taisīšanā un joprojām neprotu izņemt to elpojamo aparātu no mutes zem ūdens un visādi citādi ar viņu izrīkoties. toties, kad nomierinājos, tiku pie individuālas nodarbības ar smuko pasniedzēju (par ko pēc tam dabūju trīs kniebienus sānos no ņ.)
plus vēl sabēdojos, ka jebkurā aktivitātē es vienmēr izrādos vistizlākā (varbūt ne ļaunu joku izdomāšanā, bet pat tas man nesanāk līdz galam, jo apgrieztā variantā, es ļoti ātri apvainojos). nolēmu, ka man vajadzētu pamēģināt paraglaidingu, nu kā diezgan pretēju nodarbi, bet, ņemot vērā manu koordinācijas un koncentrēšanās spēju, droši vien iekārtos klinšu ērgļa ligzdā un beigtu dzīvi neparedzēts deserts.
