Albion

trīs lieliskas dienas pēc kārtas (ikgadējās pirms-ziemassvētku vakariņas ar kr.b., hobits, darba ballīte, dārtas ballīte, spa ar daiļajām dāmām, "viegli" koncerts un novuss kkc) un šodien es jūtos tik miegaini un apātiski, ka esmu tikusi līdz tam, ka atvēru pdf failu ar nosaukumu e l james - 01 - fifty shades of gray. es ceru, ka šī fakta ieklabošana mani atturēs no tālākas krišanas grēkā.

kaut kur, visticamāk interneta plašumos, dzirdēju, ka savages esot meiteņu trilleris. tas man liek justies kā pūkainam ponijam, jo vismaz pāris minūtes no filmas sēdēju, noslēpusies aiz savas oversized apkakles (skaidrības labad - tas nav jauns apzīmējums dubultzodam).

situācija: līgava grib nopirkt normālu, elegantu kleitu, kurā juridski saistīties ar savu dzīvesdraugu. ideāli būtu līdz celim, bez 4 kg vizuļu kruzuļu un baltā vai krēmkrāsā. 

viņas skapis latvijā. protams, varētu vēlēties plašāku piedāvājumu, bet šo to var atrast.

biju uz trīs dienu apmācībām par komunikāciju, tā ietvaros bija uzdevums "netalantu šovs" - katram jādemonstrē savs vislielākais netalants, izaicinot pārvarēt pašam sevi un pārvarēt stresu, kas tā sakarā rodas.

es dziedāju.
bija drausmīgi.
nekad vairs to nedarīšu.

bet man tomēr prieks, ka saņēmos uzkāpt uz skatuves un tur dziedāt, jo pirmā doma pēc uzdevuma paziņošanas man bija - kaut kādu pustalantu, maztalantu vai vispār nekādu rādīšanu. ļoti noderēja viena no stresa pārvarēšanas metodēm, ko savā grupā izstrādājām - kas jādara, jādara (green mile).

šodien prātā dzejnieka vārdi

"vecās likteņdzirnas, mūsu mūžu maļ
pirmās samaļ kājas..."
/žebers/

aizlaidām luīzi uz itāliju, devām piecus mēnešus laika atrast dāvidu nevis džovanni (jo smukāks vārds), un šī ieraksta tags "prieks" attiecas nevis uz potenciālajiem čirkmatainajiem bērniem, bet faktu, ka, ja reiz sakārtošu istabu tukumā, tad laimīgus piecus mēnešus neviens cits tur vairs nevandīs.

30. jūlijs. tallina. RHCP.

 āāāāāāāāā ^_______________________^

20 ar krustu no 21 (mīnuss, jo nebija brendona dziesma)

11. - 13. jūlijs; venstpils - jūrkalne; es, krišjānis, luīze, kurtišs, gundega (+ nepilna laika pēpēpēisti aliser, krista, ēriks, arvils, reinis, d., anna, kārlis)

1. diena guļam rīgā. astoņi no rīta. zvana telefons. krišjānis. jau ceļā uz ventspili, kur visiem jāsatiekas 11os (pēc manas saprašanas joprojām 12os).
es: jā?
k: kur jūs esat?
es: es tikko pamodos, man pat nav ne jausmas, cik pulkstens...
k: KRISTĪĪĪN!
vienos ierodos v-pilī, pasaku maģisko vārdiņu "grupāā!" un varam iet. no autoostas līdz pludmalei. tur rodas vēlme palikt un tālāk nekustēt, jo soma ir smagāka kā man patiktu (un kā vajadzētu, joprojām nesaprotu, kas tā par stulbu ideju paņemt veselu rupjmaizes kukuli?!). kā jebkuram patiktu. kā jebkurš var pastiept. karsts. grūti. aliņi jāizdzer, lai nav jānes (un kas tā vispār par jaunu modi dzert PA DIENU pārgājienā? krišjāni pie varas laist nedrīkst!). bet tam jau pārgājiens domāts, tas ir - stiepšanai, karstumam un grūtumam nevis aliņiem (pa dienu).
ejam. ejam. ejam. beigts ronis. ejam. ejam. pauze. ejam. ejam. pavisam svētīga pusdienu pauze. ejam. ejam. ejamejamejam.
vakars. ir užavas upe! alleluja! vēl trīs km līdz veikalam. ņemu alleluju atpakaļ. pēc pavisam lieliska veikala apmeklējuma izdalu visiem dadžu medaļas par to, ka neviens nav kautrējies izskatīties pretīgi - visi ir svīduši, apdeguši, noberzuši kājas un sāpinājuši plecus. aliser ir īpaši nelaimīga. krista asiņo. luīze neizskatās pretīgāk kā citi. pat čigāns krišjānis ir apsvilis.
sagaidu d., nevaru paiet - sāp pēdas. d. mani steidzina: "tūlīt būs negaiss, ātrāk!" fak, ne-va-ru! (kaut kādas saites vai cīpslas vai kas tur man sāp joprojām, tizlās kājas. un jā - šie megamaršruti jābeidz)
uznāk negaiss. nakšņojam nepiemēslotā stroikā. iekurinam ugunskuru, uztaisam gāzes kameru, nodzēšam ugunskuru. tehnika triumfē par dabu - tiek iedegti lukturīši. spēcinošas dziras un pa migām.

2. diena paēdam brokastis pie jūras, aizkliboju 4 km līdz užavas bākai, saprotu, ka noiet līdz galam man prasīs apziņu, ka tas patiešām ir dzīvības un nāves jautājums, un paziņoju grupai, ka čītoju uz jūrkalni. no bākas līdz šosejai 2, 5 km. eju 1, 5 h. stopējiens līdz jūrkalnei, veikals, pludmale. ir auksts. mākoņi melni. pie manis tikai luīzes sūdīgais guļammaiss. ietinos un liekos gulēt. daži trakie iet peldēties. turpinu gulēt. pamostos. auksti. turpinu gulēt, gaidu, kad pārējie noies atlikušos 20 km. un tad - pie apvāršņa parādās skrienošs krišjānis! gandrīz mirāža! piedāvāju refrešmentu  aliņa izskatā un paužu sašutumu, ka es vienīgā nofeiloju (aizbraukušo alisi neskaitot) - bet nēē! krista, ēriks, arvils un reinis arī izfeilojuši un aizmukuši. nu ko. viss kā pienākas.
pikniks pie veikala, vakars pie viesmīlīgā mika ugunskura, negaiss un pārvākšanās uz istabu. gulēju tikpat labi kā stroikā.

3. diena tāds pagarāks stopējiens uz mājām ar d. un annu.secinājums - divus zaķīšus grib, divus zaķīšus un vilku negrib. risinājums - viltīgā pievilināšanas stratēģija, kas paredz vilka iekāpšanu pēc 300 m.

kopumā atkal atzīstu, ka ppp ir tāds izdevies modelītis, kas tomēr jāpakļauj pārbūvei.

vakar "takā" bija alvīnes / anša izstādes atklāšana. ar krišjāni ļoti bažījāmies, ka viss vīns tiks izdzerts jau pirms mūsu ierašanās, tāpēc anša solījums atlikt dažas pudeles pie palmas ļoti mierināja. pie palmas neko gan neatradām, bet uztraukties bija lieki. tisa gan citi sākumā gan bija tādi 'satraukušies' (t.i. - pretīgi tizli iedomīgi nevērīgi) - nospriedu, ka tāds stils. bet kad PTIN cilvēki aizvācās ballīte ievērojami uzelpoja. sarunas, saruniņas un vīns, vīniņš. kārtējo reizi gluži netīšām nonācu sarunā par dzeju, lūk, tam reiz ir jādara gals, jo tas vienmēr ir PTIN. turklāt no manas puses. šausmīgi nokaunos.

visādi citādi - gleznas gleznieciskas, divas jau pārdotas, ejiet un skatieties! vēl mēnesi tur karāsies.

27. - 29. jūnijs, es, d., reinis

1. diena viss sākās ar Lielo Čakaru. pārvarējuši to 4 dvēseles devāmies ceļā. uz HESa mazliet paskatījāmies, kā saule taisās ūdenī mērcēties, mazliet paklausījāmies morisonu (no tāda vidēji liela maģīša), vienu dvēseli atvedām atpakaļ ceļam un devāmies uz morisona kalnu, kurā lieliskākais apskates objekts bija transformatora būda. so - riekstu kalns it is! snovparka pašā augšā tika iekurts skautu ugunskurs un piekoptas skautu aktivitātes (es iztēlojos, nav bijusi tā laime, krāniņa man par maz)

2. diena agrs meditatīvs rīts par tēmu - nu kāpēc viņi divi tik ilgi guļ? meža zemenītes un mīšanās, mīšanās un mīšanās līdz pakaļa dzied sērīgas balādes. bet tad vienā brīdī pret vakaru ir tas episkais brīdis, kad gendalfam un pipinam jājot redzeslaukā parādās minastirīta, - uzbraucot kalnā parādās bauskas rimi. alleluja! gardumgardas vakariņas un atlūziens nemazgātiem zobiem. manām kuslajām kājiņām arī tāds mazgabals ir bijis daudz.

3. diena agrs meditatīvs rīts par tēmu - es zinu, ka viņi gulēs 2 stundas ilgāk nekā es. šūpuļkrēsls padara šo faktu nenozmīgu. upes klātbūtne tāpat. zemeņu - banānu kēkss arī. lieliska nekā nedarīšana visas dienas garumā ar centra notikumu - sauļojos starp ķiršu kokiem un desmit metrus no manis staigā stārķis. baigā lauku romantika. bet ar to arī viss beidzās, jo kuslo kāju dēļ atpakaļ braucu ar autobusu (tāds bija plāns) un man blakus apsēdās, iespējams, smirdīgākā sieviete pasaulē (joprojām viņas smakas daļas ir manā degunā). vairs nekādu kuslo kāju. sab. tr. dziedē visas kaites.