Albion

Man vienmēr politika likusies mega booorings, bet tagad sāku lasīt Kisindžera "Diplomātiju" un tā, ka vajadzēja pat pirms miega vakar palasīt. Bet varbūt tas tikai tāpēc, ka viņa uzvārds man liek domāt par bučiņām.

trīs lieliskas dienas pēc kārtas (ikgadējās pirms-ziemassvētku vakariņas ar kr.b., hobits, darba ballīte, dārtas ballīte, spa ar daiļajām dāmām, "viegli" koncerts un novuss kkc) un šodien es jūtos tik miegaini un apātiski, ka esmu tikusi līdz tam, ka atvēru pdf failu ar nosaukumu e l james - 01 - fifty shades of gray. es ceru, ka šī fakta ieklabošana mani atturēs no tālākas krišanas grēkā.

pēc tam, kad, gan no cālīša, gan didža biju dzirdējusi, ka airisa mērdoka ir lieliska, izlasīju "vienradzi". nobrīnījos. par tiem vīriešiem.

• "Reliģija - tumšās pagātnes palieka". Un tas ir pilnīgi pareizi, jo ieņemšana un iekšdzemdes periods ir ikviena cilvēka tumšā pagātne, bet tā arī ir reliģijas joma. Pēc tam, līdz ar cilvēka attīstību, viss noskaidrojas, viņš kļūst par ateistu. Bet līdz ar vecuma iestāšanos viņu atkal pārņem tumsība un nāves nenoteiktība, kas līdzinās tumsai nenoteiktībai, ko viņš pārdzīvojis, atrazdamies dzemdē, un viņš atkal sāk domāt par nejaušību, likteni, Dievu. (29)
  
• Bet nāves apzināšanās ir ļoti tuva apziņai par seksu. Ne par vienu, ne par otru - normālā empīriskā līmenī - nevar reflektēt pašā aktā, vai nu runa būtu par nāvi, vai dzimumaktu. Sekss šajā ziņā ir nāves analogs, tādēļ tas ir jāzina. (57)
  
• Atgriezies no lekcijas Nika pajautāja vectēvam, vai sargeņģelis palīdz visos dzīves gadījumos. Timofejs Aleksejevičs diezgan ilgi domājis, bet pēc tam paskaidrojis, ka sargeņģelis palīdz tikai dvēselei, un ja arī miesai, tad tikai dvēseles labad: "Viņš tev nav savējai, nav brālis. Viņš ir savējais tavai dvēselei, bet tev pašam - svešinieks. Sātans - tad jau tas ir daudz savējāks! "
  

nesen atbraucu no darba, šausmīgi nāk miegs, bet man vēl jāuzraksta tās divas lapas cālītim. varētu vienkārši neuzrakstīt, bet apkārtējo centīgums smagi spiež uz manu niecīgo pienākuma apziņu.

nezinu, kas tas ir, ka man ir radies priekšstats, ka - ja jau reiz es studēju kko, tad man visam vai vismaz lielākajai daļai tajā jāpatīk. un es sev nevis reāli pajautāju: "eu, kristīne, tev tiešām patīk cālītis, rudzītis, olga, utt?" bet pasaku sev, ka man IR JĀPATĪK, jo citādi to studēt būtu stulbi, īpaši tādēļ, ka dauzi jau tā teica - ko tu ar to teoloģiju darīsi?!? un es nevienu brīdi neesmu nožēlojusi savu izvēli, bet tomēr - ko sasodīts nozīmē "ir jāpatīk"?!? citā gadījumā teiktu - screw this! bet diezgan tizli sanāk, ja man tas jāattiecina uz pašai sevi.

haha, vajag tēju un nečīkstēt. pēdējā laiciņā [nu pēdējos gados 10] kaut kā baisi iepaticies. XD