nesen atbraucu no darba, šausmīgi nāk miegs, bet man vēl jāuzraksta tās divas lapas cālītim. varētu vienkārši neuzrakstīt, bet apkārtējo centīgums smagi spiež uz manu niecīgo pienākuma apziņu.
nezinu, kas tas ir, ka man ir radies priekšstats, ka - ja jau reiz es studēju kko, tad man visam vai vismaz lielākajai daļai tajā jāpatīk. un es sev nevis reāli pajautāju: "eu, kristīne, tev tiešām patīk cālītis, rudzītis, olga, utt?" bet pasaku sev, ka man IR JĀPATĪK, jo citādi to studēt būtu stulbi, īpaši tādēļ, ka dauzi jau tā teica - ko tu ar to teoloģiju darīsi?!? un es nevienu brīdi neesmu nožēlojusi savu izvēli, bet tomēr - ko sasodīts nozīmē "ir jāpatīk"?!? citā gadījumā teiktu - screw this! bet diezgan tizli sanāk, ja man tas jāattiecina uz pašai sevi.
haha, vajag tēju un nečīkstēt. pēdējā laiciņā [nu pēdējos gados 10] kaut kā baisi iepaticies. XD