Albion

kaut kur, visticamāk interneta plašumos, dzirdēju, ka savages esot meiteņu trilleris. tas man liek justies kā pūkainam ponijam, jo vismaz pāris minūtes no filmas sēdēju, noslēpusies aiz savas oversized apkakles (skaidrības labad - tas nav jauns apzīmējums dubultzodam).

saskaņā ar Neimanes jaunkundzes izteikumiem tagad (tas ir - pēc viena aliņa) būtu vislabākais laiks filozofisku pārspriedumu rakstīšanai. tomēr man šķiet, ka šāds stāvoklis vēlreiz varētu pienākt visai drīz, tāpēc pašreizējo izmainīšu ar karstvīnu un veltīšu edītes piafas attēlojumam filmā.

tik garu nosaukumu kā virsrakstā man vajadzēja uzgūglēt, jo atcerēties to ir tikpat neiespējami, kā visus datumus, ko šodien nosauca kristietības vēstures pasniedzējs, bet filma, ko šodien redzējām bija tik iespaidīga, ka to aizmirst būs grūti (atcerēšos vismaz vienu dienu).

saucas "regretters" - filmas laikā sarunājas divi sešdesmitgadīgi vīrieši, kuri ir bijuši sievietes, un pēc tam atkal kļuvuši par vīriešiem. lai arī aizmugurē sēdošās gudrinieces skaļi komentēja, cik filma esot "stūlba" un "dēbīla", mani tā tik ļoti uzrunāja, ka sagribējās par šādu tēmu rakstīt vismaz bakalaura darbu. protams, mirkļa iespaids un jau tagad man tās šķiet pilnīgas muļķības, bet domas radās daudz un dikti, un visvairāk - cik tiem cilvēkiem ir grūti. bet varbūt tieši otrādi.

kaut arī svēti nosolījos uz vēl vienu sūdīgu HP filmu neiet, tomēr aizgāju, un uzminiet nu! - arī šī bija sūdīga. bet šoreiz nekāda sarūgtinājuma, tikai prieks, ka dažas lietas dzīvē ir nemainīgas (prieks #2 - vairs nekādu sūdīgu HP filmu).
tomēr atšķirībā no citām filmām, šī vismaz emocionāli aizkustināja (lasīt - raudāju kā bērns), pēdējais, kas no HP palicis un tad visi tie aizkustinošie kadri, kā sirdī drosmīgie cīnās par to, ko mīl un viss tas.
un, kas mani īpaši sajūsmināja - augšāmcelšanās akmens izskatās gluži tāds, kā man uz galda stāv.

šovakar ar dārtu GP nakts, bet actiņas pašas līp ciet. tā iet, ka visu dienu pa lauku, pa velnakmeņiem un velnalām. ceru, ka man aste nesāks augt.

labi iet gulēt, kad māc kārtīgs nogurums, jo tad var celties agri, turklāt nevis tāpēc, ka baznīcas zvani zvana, bet gan tādēļ, ka miegs jau bijis pietiekoši (lieliskas 9 h ^_^)

Priecē, ka ir tikai 9 rītā, bet mēs jau paguvām noskatīties iedvesmojošu un skaistu filmu - Alone in the Wilderness.

man liekas, ka arī 12. reizi skatoties drošsirdi, visas acis izraudātu.

ir pienācis laiks saprast - Harija Potera periods ir beidzies. tas ir šausmīgi skumji, bet vārgie mēģinājumi vēl neatlaist Poteru, ejot uz sūdīgiem ekranizējumiem, ir vienkārši nožēlojami un vilšanās pilni.

i'll always love u,
R.I.P.

skatījāmies filmu par pjatigorski un smieklīgākā vieta filmā bija, kad didzis sāka čamdīt manu galvaskausu, lai noskaidrotu vai tur ir kāda līdzība ar filozofa kauliem.

bet tam čalim, pjatigorskim, tiešām ir dīvaina galva. izskatās, ka cietais disks pielikts aizmugurei klāt un apvilkts ar ādu. baisi.