.ardievu, bērnība (autors nezināms).
kaut arī svēti nosolījos uz vēl vienu sūdīgu HP filmu neiet, tomēr aizgāju, un uzminiet nu! - arī šī bija sūdīga. bet šoreiz nekāda sarūgtinājuma, tikai prieks, ka dažas lietas dzīvē ir nemainīgas (prieks #2 - vairs nekādu sūdīgu HP filmu).
tomēr atšķirībā no citām filmām, šī vismaz emocionāli aizkustināja (lasīt - raudāju kā bērns), pēdējais, kas no HP palicis un tad visi tie aizkustinošie kadri, kā sirdī drosmīgie cīnās par to, ko mīl un viss tas.
un, kas mani īpaši sajūsmināja - augšāmcelšanās akmens izskatās gluži tāds, kā man uz galda stāv.
tomēr atšķirībā no citām filmām, šī vismaz emocionāli aizkustināja (lasīt - raudāju kā bērns), pēdējais, kas no HP palicis un tad visi tie aizkustinošie kadri, kā sirdī drosmīgie cīnās par to, ko mīl un viss tas.
un, kas mani īpaši sajūsmināja - augšāmcelšanās akmens izskatās gluži tāds, kā man uz galda stāv.
