Albion

30. jūlijs. tallina. RHCP.

 āāāāāāāāā ^_______________________^

20 ar krustu no 21 (mīnuss, jo nebija brendona dziesma)

atskaites pēc - dabūju karstuma dūrienu, noairēju 40 km, piedzēros no sangrias un mohito lielā radu saietā un 'tusēju' ar čigāniem lielos daudzumos.
un man likās, ka vasarā galvenais ir pārcepties jūrmalā...

11. - 13. jūlijs; venstpils - jūrkalne; es, krišjānis, luīze, kurtišs, gundega (+ nepilna laika pēpēpēisti aliser, krista, ēriks, arvils, reinis, d., anna, kārlis)

1. diena guļam rīgā. astoņi no rīta. zvana telefons. krišjānis. jau ceļā uz ventspili, kur visiem jāsatiekas 11os (pēc manas saprašanas joprojām 12os).
es: jā?
k: kur jūs esat?
es: es tikko pamodos, man pat nav ne jausmas, cik pulkstens...
k: KRISTĪĪĪN!
vienos ierodos v-pilī, pasaku maģisko vārdiņu "grupāā!" un varam iet. no autoostas līdz pludmalei. tur rodas vēlme palikt un tālāk nekustēt, jo soma ir smagāka kā man patiktu (un kā vajadzētu, joprojām nesaprotu, kas tā par stulbu ideju paņemt veselu rupjmaizes kukuli?!). kā jebkuram patiktu. kā jebkurš var pastiept. karsts. grūti. aliņi jāizdzer, lai nav jānes (un kas tā vispār par jaunu modi dzert PA DIENU pārgājienā? krišjāni pie varas laist nedrīkst!). bet tam jau pārgājiens domāts, tas ir - stiepšanai, karstumam un grūtumam nevis aliņiem (pa dienu).
ejam. ejam. ejam. beigts ronis. ejam. ejam. pauze. ejam. ejam. pavisam svētīga pusdienu pauze. ejam. ejam. ejamejamejam.
vakars. ir užavas upe! alleluja! vēl trīs km līdz veikalam. ņemu alleluju atpakaļ. pēc pavisam lieliska veikala apmeklējuma izdalu visiem dadžu medaļas par to, ka neviens nav kautrējies izskatīties pretīgi - visi ir svīduši, apdeguši, noberzuši kājas un sāpinājuši plecus. aliser ir īpaši nelaimīga. krista asiņo. luīze neizskatās pretīgāk kā citi. pat čigāns krišjānis ir apsvilis.
sagaidu d., nevaru paiet - sāp pēdas. d. mani steidzina: "tūlīt būs negaiss, ātrāk!" fak, ne-va-ru! (kaut kādas saites vai cīpslas vai kas tur man sāp joprojām, tizlās kājas. un jā - šie megamaršruti jābeidz)
uznāk negaiss. nakšņojam nepiemēslotā stroikā. iekurinam ugunskuru, uztaisam gāzes kameru, nodzēšam ugunskuru. tehnika triumfē par dabu - tiek iedegti lukturīši. spēcinošas dziras un pa migām.

2. diena paēdam brokastis pie jūras, aizkliboju 4 km līdz užavas bākai, saprotu, ka noiet līdz galam man prasīs apziņu, ka tas patiešām ir dzīvības un nāves jautājums, un paziņoju grupai, ka čītoju uz jūrkalni. no bākas līdz šosejai 2, 5 km. eju 1, 5 h. stopējiens līdz jūrkalnei, veikals, pludmale. ir auksts. mākoņi melni. pie manis tikai luīzes sūdīgais guļammaiss. ietinos un liekos gulēt. daži trakie iet peldēties. turpinu gulēt. pamostos. auksti. turpinu gulēt, gaidu, kad pārējie noies atlikušos 20 km. un tad - pie apvāršņa parādās skrienošs krišjānis! gandrīz mirāža! piedāvāju refrešmentu  aliņa izskatā un paužu sašutumu, ka es vienīgā nofeiloju (aizbraukušo alisi neskaitot) - bet nēē! krista, ēriks, arvils un reinis arī izfeilojuši un aizmukuši. nu ko. viss kā pienākas.
pikniks pie veikala, vakars pie viesmīlīgā mika ugunskura, negaiss un pārvākšanās uz istabu. gulēju tikpat labi kā stroikā.

3. diena tāds pagarāks stopējiens uz mājām ar d. un annu.secinājums - divus zaķīšus grib, divus zaķīšus un vilku negrib. risinājums - viltīgā pievilināšanas stratēģija, kas paredz vilka iekāpšanu pēc 300 m.

kopumā atkal atzīstu, ka ppp ir tāds izdevies modelītis, kas tomēr jāpakļauj pārbūvei.

vakar "takā" bija alvīnes / anša izstādes atklāšana. ar krišjāni ļoti bažījāmies, ka viss vīns tiks izdzerts jau pirms mūsu ierašanās, tāpēc anša solījums atlikt dažas pudeles pie palmas ļoti mierināja. pie palmas neko gan neatradām, bet uztraukties bija lieki. tisa gan citi sākumā gan bija tādi 'satraukušies' (t.i. - pretīgi tizli iedomīgi nevērīgi) - nospriedu, ka tāds stils. bet kad PTIN cilvēki aizvācās ballīte ievērojami uzelpoja. sarunas, saruniņas un vīns, vīniņš. kārtējo reizi gluži netīšām nonācu sarunā par dzeju, lūk, tam reiz ir jādara gals, jo tas vienmēr ir PTIN. turklāt no manas puses. šausmīgi nokaunos.

visādi citādi - gleznas gleznieciskas, divas jau pārdotas, ejiet un skatieties! vēl mēnesi tur karāsies.

27. - 29. jūnijs, es, d., reinis

1. diena viss sākās ar Lielo Čakaru. pārvarējuši to 4 dvēseles devāmies ceļā. uz HESa mazliet paskatījāmies, kā saule taisās ūdenī mērcēties, mazliet paklausījāmies morisonu (no tāda vidēji liela maģīša), vienu dvēseli atvedām atpakaļ ceļam un devāmies uz morisona kalnu, kurā lieliskākais apskates objekts bija transformatora būda. so - riekstu kalns it is! snovparka pašā augšā tika iekurts skautu ugunskurs un piekoptas skautu aktivitātes (es iztēlojos, nav bijusi tā laime, krāniņa man par maz)

2. diena agrs meditatīvs rīts par tēmu - nu kāpēc viņi divi tik ilgi guļ? meža zemenītes un mīšanās, mīšanās un mīšanās līdz pakaļa dzied sērīgas balādes. bet tad vienā brīdī pret vakaru ir tas episkais brīdis, kad gendalfam un pipinam jājot redzeslaukā parādās minastirīta, - uzbraucot kalnā parādās bauskas rimi. alleluja! gardumgardas vakariņas un atlūziens nemazgātiem zobiem. manām kuslajām kājiņām arī tāds mazgabals ir bijis daudz.

3. diena agrs meditatīvs rīts par tēmu - es zinu, ka viņi gulēs 2 stundas ilgāk nekā es. šūpuļkrēsls padara šo faktu nenozmīgu. upes klātbūtne tāpat. zemeņu - banānu kēkss arī. lieliska nekā nedarīšana visas dienas garumā ar centra notikumu - sauļojos starp ķiršu kokiem un desmit metrus no manis staigā stārķis. baigā lauku romantika. bet ar to arī viss beidzās, jo kuslo kāju dēļ atpakaļ braucu ar autobusu (tāds bija plāns) un man blakus apsēdās, iespējams, smirdīgākā sieviete pasaulē (joprojām viņas smakas daļas ir manā degunā). vairs nekādu kuslo kāju. sab. tr. dziedē visas kaites.

lūk, tik priecīga es biju. paldies tēsam, mātuškai, māsas kundzei, didžonkulim un pārējiem ^_^

mans vidusskolas izlaidums bija foršs, bet mans lu izlaidums bija vēl foršāks. svinīgā daļa - īsa, konkrēta un forša, ģimenes daļa - eleganta (un eleganti īsa) un sirsnīga, ballīte - jautra, tālākais - norakts vēstures mēslainē (hihi).

(ar flomīti) atzīmējami momenti:

• steigšanās uz kavētu izlaidumu ar riteni, no kura nevaru nokāpt, jo kleita par šauru, lai tiktu atpakaļ (d. - ģenerālis, izkomandēja parādi līdz uzvarai!)
• trīskāršais (priede, cālītis un kokins) divkalpojums un toma sprediķis
• rektora runa un "es nāku pie jums jau piekto gadu pēc kārtas, jo te ir forši"
• daudz puķu, daudz bilžu
• matķinka paaugstinās par mātušku - lieliskākā radu daļa. kuģītis pa kanālu-daugavu  tieši vienu stundu, tas ir - divu šampju, daudz keksiņu un vienas runas trīs cēlienos garumā. (starp citu, tā nav leģenda, ka bomži dzīvo zem tiltiem.)
• absolventu kokteilis un māsas kundze lepojoties ar mani (nav drošticams apgalvojums)
  
• divi šoti no sātana (j.p. izskatā) rokas (man liekas, ka šis brīdis bija beigu sākums)
• ģitāra un dziesmas, un jēzus dod zīmi, ka viņam tas patīk
• andrejsala un karuselis, dejošana, runāšanās
  
• tikai karuselis.
  
• joprojām karuselis.
  
• joprojām.

Svarīgu atklājumu ceļojums uz Franciju, 3. - 26. augusts.

• 1. - 5. diena - turpceļš. Kā jau tas mēdz notikt, tieši izbraukšanas dienā uz galvas sakrita Ļoti Steidzamās Lietas, tāpēc izbraucām vēlā pēcpusdienā un tikām līdz... LV - LT robežai. Pēdējais (pa)vedējs vēsi apstādināja busiņu Bauskas šosejas vidū, radīja mazo sastrēgumu, un aizveda uz mūsu pirmo nakšņošanas vietu - rudzu lauku ne kraujas, bet benzīntanka malā. Vakara stunda alum un roltonam, rīta stunda tējai un mantu sapakošanai. Tā apmēram visas dienas, izņemot 6dienu, kad nejauši nokļuvām Nīderlandē un mežonīgi salām uz soliņa. Tas ir - D. mežonīgi sala, jo vienīgo guļammaisu (jo Francijas D taču ir karsti, kāpēc ņemt divus?) savācu es.
  
• 6. diena - ierašanās. Turpinām stopēt tikai ekskluzīvas mašīnas (un sūdīgu kabrioletu - aizmugures sēdeklis = izmetamas ausis, jo vējš, vējš, vējš), gribas ēst, ļoti ceram paspēt uz vakariņām, un - lūdz un tev taps dots! Ierodamies Tezē, mums steidzīgi iedod taloniņus un saka - ejiet, vēl piecas minūtes tikai.
  
• 7. - 11. diena - Tezē. Otrā reize tur un vienīgā vilšanās - klusuma dārzā avotiņš izžuvis. Ļoti mierīgas un priecīgas dienas, trīs reizes dienā uz kopīgām lūgšanām - 4 tūkstoši sasēduši zemē uz dzied, pirmajās dienās nepārtrauktas asaras, pēdējās - nepārtraukts smaids. Mazais miers iedzīvojās manī. No rītiem brāļa lekcija par kādu evaņģēlija vietu, pēcpusdienās diskusija mazajā grupiņā. Bijām kopā ar tipisku vācieti, smuku pus-topošo priesteri no D-Amerikas un trim poļu meitenēm (jo poļi tur ir lielā blīvumā), pie tēmas turējāmies maz, bet diskusijas bija interesantas, dažas tiešām skaistas idejas un domas. Vakarā workshops - daži izglītojoši (agrīnā euharistija), daži atraktīvi (aizspriedumi un stereotipi), daži sirsnīgi (lēmuma pieņemšana). Tā kā vakaros iet uz Oyak - ballītes vietu negribējās un vispār bija ļoti apgarots noskaņojums, izdomājām, ka vajag nedēļas nogali klusumā. D. devās dzīvot uz klusuma māju, bet mani atstāja gulēt teltī - meiteņu māja blakus ciemā pilna. D. šķiet gāja lieliski, bet man jau iesākums bija neveiksmīgs - pirmās brokastis klusumā nokavēju, jo devos pie daktera - jau 3. dienu vēders atteicās nesāpēt. Ar nokavēšanos ierados uz Bībeles ievadu, sajutos neveikli, bet tas nebija nekas salīdzinot ar neveiklumu, kad pēkšņi pēcpusdienā apjautu - man tagad ir piecas stundas nosacīta klusuma, bet pilnīgi sev un būšanai klusumā. Vairs nejutos ne garīgi, ne iederīgi tādā vietā un pasākumā. Absolūts apjukums. Vēroju govis, rakstīju blociņā, sēdēju uz mūra, lasīju Jāņa ev. (lasīt gan šķiet nebija ieteicams) un pēc pāris stundām arī sajutos gana ieklusējusi, lai dotos pastaigā uz vietējo 12. gs baznīciņu. Tur dārzā pie divām ābelēm viens balts soliņš, apsēdos tur un pēc laika jau jutos ļoti apgaroti un piepildīti un tā, ka trūkst tikai balta talāra un spējas levitēt. Pieceļos no soliņa, eju pa taciņu, acis pret debesīm, kāja bedrē. Tā nu ar sastieptu kaut ko pēdā beidzās mans klusums, jo vairs nevarēju aizklibot uz klusuma māju. Mācība - līdz neiemācīšos patiešām levitēt, acis uz ceļa (pret debesīm var celt jebko citu). Sestdienas vakarā lūgšana ar svecītēm - emocionāli vispozitīvākais piedzīvojums, 4000 gaismiņas un bērniņi, kas dala puķes.
  
• 12. diena - Liona. No rīta apmeklējam brāļa Rožē kapu (Tezē dibinātājs, kuram pat 90 gados šķiet bija tikai smaida izraisītas grumbas) un dodamies tālāk. Tā teikt - gars pabarots, jāparūpējas arī par miesu (Francija tomēr - lētie vīni un tā). Nostopējam divus čalīšus, kas dodas uz Lionu spēlēt uz ielām, tā nu nokļūstam Lionas vecpilsētā un aziātu tūristu fotokamerās - viņiem šķiet patika jaunieši, kas sēž uz mūrīša pilsētas iespaidīgākajā skatu vietā (kur nokļūst ar funikulieri) un rada dziesmas gan latviešu, gan franču valodās. Pārāk laba kompānija izraisa pārāk ilgu aizsēdēšanos, dabūjam mukt no draudošā negaisa, transporta džungļi, ārā no pilsētas un necerēta veiksme - laipns pāris, kas par brīnumu runā angliski, izmet līkumu un aizved mūs tur, kur Alpi dzīvo.
  
• 13. diena -  Alpi. Diena svētlaimē - nokļūstam Carrefour supermārketā, pusotru stundu ilgs svētceļojums ar ratiņiem un iznākam par daudziem kg un litriem smagāki, bet laimīgāki. Taisnā ceļā (ja tā var saukt krūmus un nojautu par taciņas varbūtību) dodamies pie kalnu upes, vairākas stundas laiskojamies, iestiprināmies, upē pazaudējam un atkal atrodam vīnu, un tad pēkšņi pamanām, ka šai laikā ūdens līmenis cēlies par centimetriem 20, steidzīgi pametam slīkstošo pussalu, lai nostopētu ceļojuma pirmo kurītāju. Viņa oldskūl porno bildēm rotātajā busiņā guļus vēroju Alpus, acis tek. Žuljēns piedāvā palikt pie sevis pa nakti, tā nokļūstam skaistā mazā ciematiņā, skaistā lielā dzīvoklī un vakariņās dārzā ar visa veida ekstrēmo sportu instruktoriem. Sajūta, ka Alpu reģionā visi sporto un visi prot baudīt dzīvi. Bet tādā vietā citādi laikam grūti. 
• 14. diena - Alpi, Briancon. Dodamies kārtējā garajā gājienā un nokļūstam Briancon - kalnu ieskautā pilsētā. Šeit funikuliera nav (tikai 70gadīgi onkas uz velosipēdiem cīņā ar kalnu), tāpēc ar kājām, saulei svilinot, kāpjam uz vecpilsētu - atkal skaistumiņš, bet tūristi un smagā soma liek doties tālāk (un jau atkal ceļš ir garš, nogurdinošs un neizbēgami ved caur Carrefour). Pēcpusdienas pikniks pie neliela kalnu ezeriņa, un tad jau vecs vīrs ved mūs uz dienvidiem. Sirds sāp, pametot kalnus.
• 15. diena - Vidusjūra. Le Grau de Roi, drausmīga kūrortpilsētiņa ar daudz, daudz resnuļiem, bet 10 km pārgājiens mūs glābj un nokļūstam 300 m platā Vidusjūras pludmalē, sidrs, bagetes, vīns, mana pirmā satikšanās ar sāļo ūdeni un nakts dabas liegumā, kur naksnīgo vīna dzeršanu uz mola iztraucē nezināmas izcelsmes tuvojošās gaismiņas. 
• 16. diena - Vidusjūra 2. Izrādās, ka plage naturalisme ir pliko cilvēku pludmale un tā nu atklājam, ka patiesībā esam nūdisti. Sākumā gan kautrīgi, jo pludmalē esam pirmie un apģērbtie drasē garām, un sāk šķist, ka varbūt esam izmetušies neīstajā vietā, bet sirds nomierinās, kad atnāk citi plikie. 4 peldes, četras piecepšanās, kāds tūkstotis nepiesegtu dibenu un dodamies tālāk. Arlas vietā nokļūstam citā pilsētiņā - Saintes Maries de la Mer, jo nesaprotam, ko franču sieviete mums stāsta, bet apstiprinājuši priekšstatus par tipisko  Vidusjūras vietu, ejam gulēt zirgu ganībās.
• 17. diena - Arla, Aviņjona. Ko sarkani iztapsētā busiņā ar šķiltavām dara divi garmataini vīrieši? Aizdedzina vīraku, jo tas labi piestāv sūfiju (?) mūzikai. Viens vīrs izstāsta, ka latviešiem ļoti svarīga grāmata ir "Straumēni" un, ka pirms divām dienām uzrakstījis dzejoli "Laika strauts", kur ir šie vārdi arī latviešu valodā. D. pilnīgā sajūsmā pamet šos rūķīšus, un dodamies apskatīt pilsētu, kurā van Gogs ārstējās - Arlu. Pēc tam pāvesta pils Aviņjonā, kur arī tilts, kas ved tieši nekur. Pus-upē izbeidzas un prieks, ka tā, pietiek skatīt lietas, jādodas mājup. Bet tik vienkārši tas, protams, nav. Nokavējam pēdējo autobusu ārā no pilsētas (kurš iedomājas, ka tas ir 19:30?! Piektdienā?!) un nākas veikt Exodus no Aviņjonas centra.
  
• 18. diena - mājupceļš.intro. - tuvojoties benzīntankam uz autobāņa jūtos kā Mozus - apsolītā zeme tuvu, bet kājas jāatstiepj jau tepat. Iepriekšējā dienā noieti kādi 30 km, šajā neizturamā karstumā vēl kādi 8, bet viss izmisums pagaist sasniedzot apsolīto zemi - benzīntanku. Duša, pikniks un dodamies, dodamies, ceļš atkal sauc. tas ir - ceļš sauc, bet ir sasodīta sestdiena, visas mašīnas pilnas ar bērniem, pavadām 21 stundu b-tankā kursējot tikai pēc ūdens.
• 19. diena - stop-papiņš. Pēcpusdienā beidzot notiek kustība, nokļūstam btankā gabalu aiz Parīzes, pēdējās 5 min pirms tumsas apstājas džips, kurā sēž turku izcelsmes parīzietis, viņš mūs pabaro un es saku d. - "ir tādi stopēšanas papiņi un mammītes, mums ir gadījies viens tāds." Pravietiski vārdi, jo pēc atkārtotas pabarošanas un silta piena man, jo klepoju, iebraucot Essenē trijos naktī, viņš paziņo, ka teltī palikt nevaram, ilgi maldoties atrod mums viesnīcu, samaksā, tad pienāk man klāt un, sakot "Christine, that's for you", iespiež man plaukstā 50 eiro. Un tad negaidot nekādas pateicības, vienkārši dodas prom. Nu - papiņš, kas papiņš, un divi laimīgi stopētāji.
• 20.  - 24. diena - mājupceļš. Pēc izgulēšanās milzīgā gultā, dienu pavadām tirdzniecības centrā, tiekam pie jauna guļammaisa, kuru iznāk lietot tikai 3 stundas, jo nakts vidū mūs uzmodina negaiss, kas strauji tuvojas. Šķiet, ka kāds ar milzīgu lukturi spīdina debesīs ik pēc 2 sek. Kā tiekam zem nojumes, tā sāk gāzt. Satraukta nakts, neziņa, kā izkļūt no tik milzīga zirnekļtīkla kā Reinas - Rūras apgabals, kur pilsēta pie pilsētas. Sarežģītas manipulācijas, nejauša nokļūšana uz ātrvilciena sliedēm, armijas disciplīnas slēpšanās un mukšana, un atkal izpalīdzīgi cilvēki un atkal busiņā. Nakšņojam Jana un Stinas stilīgajā mājā, kurā mīt arī manekens Stīvs, atkal vakariņas dārzā, 4 pudeles vīna, sarunas, sarunas, sarunas un gribas palikt uz kāzām, lai redzētu, kā tas ir, kad līgavai kājās baltas Converse, bet mājas sauc un fūres mūsu glābējas, braucam, nakšņojam, braucam, klausāmies rupjus jokus un šofer-stāstus, braucam, nakšņojam un piektdienā beidzot - oo, cik dienvidu tilts liels! Banāli banāni, bet - nekur nav tik labi, kā mājās. 

sestdiena: 

• rododendru dārzs ar d. + vecākiem + krustvecākiem. ja man kādreiz gadīsies situācija ar pili privātīpašumā, noteikti ierīkošu rododendru dārzu. tik, tik skaisti.
  
• "lāči". vieta skaista, uzvara šahā grandiozāka kā puskājas lieluma figūras, bet ēdiens - (tēti, tālāk nelasi!) pē. puņķaina baravikzupa un visnegaršīgākie sautētie kāposti (kā tos vispār var sabojāt?)
  
• medicīnas muzejs. iespējams, visforšākais rīgas muzejs. iesaku viņam un viņai.
• katana ar tēti un d. un noceltā uzvara. viens gājiens un es būtu triumfējusi! (no otras puses - 4 riteņi un es būtu auto)
• top gear skatīšanās ar maniem mīļākajiem vīriešiem, tas raidījums ir super smieklīgs.
• pēdējo spēku izlietošana zobu izbirstēšanā un iegrimšana komiskā miegā. (dziļā un ar sapņiem par d. un alu)

svētdiena:

• lielais costa kuģis. no iekšpuses tikpat liels kā no ārpuses, varēja apskatīt baseinus un resnos viesus tajos. foršā puse - paskatīties citādu rīgas panorāmu un paēst izcili garšīgas pusdienas (negribu kruīzā, gribu to pavāru sev mājās).
  
• maza pasēdēšana pie d. mammas un iešana plikām kājām mājās. pēc tam berzu minūtes piecas.
  

secinājums: patiesā teologa māņticībā ticu, ka pēc tik super foršām brīvdienām nāks tāda paša apmēra (tikai ar mīnuss zīmi) darba diena. un jā, man ir aizdomas, ka tam varētu būt saistība ar grieķu valodu.

LABADABA bija lielisks pasākums. piešķiru 4 skaļos aplausiņus un 19 no 21.  un tagad gribu pateikt, kāpēc man patika:

• zemē gandrīz nemaz nemētājās atkritumi
• zālē nemētājās neviens pārdzēries panks [pītiņš gan XD ]
  
•  tualetē gandrīz visu laiku bija papīrs
• bija valmiermuižas alus pa 1, 30 Ls un garšīga maizīte pa latu
• auksts dīķis [bet nu tik mālains ūdens, ka tur varētu spa (vai kā nu tās sauc) procedūras noturēt]
• foršas skatuves 
• mazie veikaliņi, kur tiku pie puķainiem svārkiem pa trim latiem
  
• laba kompānija ^_^
  

un, protams, laba daba un LABA MŪZIKA:

• Dzelzs Vilks - d. pirms tam nebija sajūsmā, bet viņi tik forši spēlējā visādas tautasdziesmas un kaukulis ir tik ķerts uz skatuves, ka nevar neiepatikties. 
• Hospitāļu Iela - nu... jā. izcila grupa, bet viņu uzstāšanās lika nedaudz saraukt neizraustītās uzacis un dabūt krunku pierē, bet pīts bija sajūsmā un pusstundu elsa un atkārtoja, cik lieliski un otrs labākais koncis aiz MUM.
  
• Inokentijs Mārpls - šoreiz nevienam degunu nepārsita. vecie opji, ibio. :D
  
• Afro Ambient - visvislabākais, ko dzirdējām. d. teica, ka ar tādu attieksmi nils īle nodzīvos līdz simts gadiem. un man gribās viņus dzirdēt vēl. sinigal, sinigal in afrika...
• Imants Daksis - "jūs te esat atnākuši, tāpēc jums jāklausās, ko es saku!" [pēc tam, kad ~ 4 min bija diezgan bezsakarīgi muldējis par mūziku un stiliem un hvz vēl ko un kāds nobļāvās "imant, spēlē!"] 
• Striķis - labs vakariņš, alkoholiķi un priecīgas sejiņas.

un žēl, ka neredzējām MACKA B un nogulējām Iļģus. nu neko, labā dabā labs miedziņš.