.pilnīgi parasts pārgājiens #4.
11. - 13. jūlijs; venstpils - jūrkalne; es, krišjānis, luīze, kurtišs, gundega (+ nepilna laika pēpēpēisti aliser, krista, ēriks, arvils, reinis, d., anna, kārlis)
1. diena guļam rīgā. astoņi no rīta. zvana telefons. krišjānis. jau ceļā uz ventspili, kur visiem jāsatiekas 11os (pēc manas saprašanas joprojām 12os).
es: jā?
k: kur jūs esat?
es: es tikko pamodos, man pat nav ne jausmas, cik pulkstens...
k: KRISTĪĪĪN!
vienos ierodos v-pilī, pasaku maģisko vārdiņu "grupāā!" un varam iet. no autoostas līdz pludmalei. tur rodas vēlme palikt un tālāk nekustēt, jo soma ir smagāka kā man patiktu (un kā vajadzētu, joprojām nesaprotu, kas tā par stulbu ideju paņemt veselu rupjmaizes kukuli?!). kā jebkuram patiktu. kā jebkurš var pastiept. karsts. grūti. aliņi jāizdzer, lai nav jānes (un kas tā vispār par jaunu modi dzert PA DIENU pārgājienā? krišjāni pie varas laist nedrīkst!). bet tam jau pārgājiens domāts, tas ir - stiepšanai, karstumam un grūtumam nevis aliņiem (pa dienu).
ejam. ejam. ejam. beigts ronis. ejam. ejam. pauze. ejam. ejam. pavisam svētīga pusdienu pauze. ejam. ejam. ejamejamejam.
vakars. ir užavas upe! alleluja! vēl trīs km līdz veikalam. ņemu alleluju atpakaļ. pēc pavisam lieliska veikala apmeklējuma izdalu visiem dadžu medaļas par to, ka neviens nav kautrējies izskatīties pretīgi - visi ir svīduši, apdeguši, noberzuši kājas un sāpinājuši plecus. aliser ir īpaši nelaimīga. krista asiņo. luīze neizskatās pretīgāk kā citi. pat čigāns krišjānis ir apsvilis.
sagaidu d., nevaru paiet - sāp pēdas. d. mani steidzina: "tūlīt būs negaiss, ātrāk!" fak, ne-va-ru! (kaut kādas saites vai cīpslas vai kas tur man sāp joprojām, tizlās kājas. un jā - šie megamaršruti jābeidz)
uznāk negaiss. nakšņojam nepiemēslotā stroikā. iekurinam ugunskuru, uztaisam gāzes kameru, nodzēšam ugunskuru. tehnika triumfē par dabu - tiek iedegti lukturīši. spēcinošas dziras un pa migām.
2. diena paēdam brokastis pie jūras, aizkliboju 4 km līdz užavas bākai, saprotu, ka noiet līdz galam man prasīs apziņu, ka tas patiešām ir dzīvības un nāves jautājums, un paziņoju grupai, ka čītoju uz jūrkalni. no bākas līdz šosejai 2, 5 km. eju 1, 5 h. stopējiens līdz jūrkalnei, veikals, pludmale. ir auksts. mākoņi melni. pie manis tikai luīzes sūdīgais guļammaiss. ietinos un liekos gulēt. daži trakie iet peldēties. turpinu gulēt. pamostos. auksti. turpinu gulēt, gaidu, kad pārējie noies atlikušos 20 km. un tad - pie apvāršņa parādās skrienošs krišjānis! gandrīz mirāža! piedāvāju refrešmentu aliņa izskatā un paužu sašutumu, ka es vienīgā nofeiloju (aizbraukušo alisi neskaitot) - bet nēē! krista, ēriks, arvils un reinis arī izfeilojuši un aizmukuši. nu ko. viss kā pienākas.
pikniks pie veikala, vakars pie viesmīlīgā mika ugunskura, negaiss un pārvākšanās uz istabu. gulēju tikpat labi kā stroikā.
3. diena tāds pagarāks stopējiens uz mājām ar d. un annu.secinājums - divus zaķīšus grib, divus zaķīšus un vilku negrib. risinājums - viltīgā pievilināšanas stratēģija, kas paredz vilka iekāpšanu pēc 300 m.
kopumā atkal atzīstu, ka ppp ir tāds izdevies modelītis, kas tomēr jāpakļauj pārbūvei.
1. diena guļam rīgā. astoņi no rīta. zvana telefons. krišjānis. jau ceļā uz ventspili, kur visiem jāsatiekas 11os (pēc manas saprašanas joprojām 12os).
es: jā?
k: kur jūs esat?
es: es tikko pamodos, man pat nav ne jausmas, cik pulkstens...
k: KRISTĪĪĪN!
vienos ierodos v-pilī, pasaku maģisko vārdiņu "grupāā!" un varam iet. no autoostas līdz pludmalei. tur rodas vēlme palikt un tālāk nekustēt, jo soma ir smagāka kā man patiktu (un kā vajadzētu, joprojām nesaprotu, kas tā par stulbu ideju paņemt veselu rupjmaizes kukuli?!). kā jebkuram patiktu. kā jebkurš var pastiept. karsts. grūti. aliņi jāizdzer, lai nav jānes (un kas tā vispār par jaunu modi dzert PA DIENU pārgājienā? krišjāni pie varas laist nedrīkst!). bet tam jau pārgājiens domāts, tas ir - stiepšanai, karstumam un grūtumam nevis aliņiem (pa dienu).
ejam. ejam. ejam. beigts ronis. ejam. ejam. pauze. ejam. ejam. pavisam svētīga pusdienu pauze. ejam. ejam. ejamejamejam.
vakars. ir užavas upe! alleluja! vēl trīs km līdz veikalam. ņemu alleluju atpakaļ. pēc pavisam lieliska veikala apmeklējuma izdalu visiem dadžu medaļas par to, ka neviens nav kautrējies izskatīties pretīgi - visi ir svīduši, apdeguši, noberzuši kājas un sāpinājuši plecus. aliser ir īpaši nelaimīga. krista asiņo. luīze neizskatās pretīgāk kā citi. pat čigāns krišjānis ir apsvilis.
sagaidu d., nevaru paiet - sāp pēdas. d. mani steidzina: "tūlīt būs negaiss, ātrāk!" fak, ne-va-ru! (kaut kādas saites vai cīpslas vai kas tur man sāp joprojām, tizlās kājas. un jā - šie megamaršruti jābeidz)
uznāk negaiss. nakšņojam nepiemēslotā stroikā. iekurinam ugunskuru, uztaisam gāzes kameru, nodzēšam ugunskuru. tehnika triumfē par dabu - tiek iedegti lukturīši. spēcinošas dziras un pa migām.
2. diena paēdam brokastis pie jūras, aizkliboju 4 km līdz užavas bākai, saprotu, ka noiet līdz galam man prasīs apziņu, ka tas patiešām ir dzīvības un nāves jautājums, un paziņoju grupai, ka čītoju uz jūrkalni. no bākas līdz šosejai 2, 5 km. eju 1, 5 h. stopējiens līdz jūrkalnei, veikals, pludmale. ir auksts. mākoņi melni. pie manis tikai luīzes sūdīgais guļammaiss. ietinos un liekos gulēt. daži trakie iet peldēties. turpinu gulēt. pamostos. auksti. turpinu gulēt, gaidu, kad pārējie noies atlikušos 20 km. un tad - pie apvāršņa parādās skrienošs krišjānis! gandrīz mirāža! piedāvāju refrešmentu aliņa izskatā un paužu sašutumu, ka es vienīgā nofeiloju (aizbraukušo alisi neskaitot) - bet nēē! krista, ēriks, arvils un reinis arī izfeilojuši un aizmukuši. nu ko. viss kā pienākas.
pikniks pie veikala, vakars pie viesmīlīgā mika ugunskura, negaiss un pārvākšanās uz istabu. gulēju tikpat labi kā stroikā.
3. diena tāds pagarāks stopējiens uz mājām ar d. un annu.secinājums - divus zaķīšus grib, divus zaķīšus un vilku negrib. risinājums - viltīgā pievilināšanas stratēģija, kas paredz vilka iekāpšanu pēc 300 m.
kopumā atkal atzīstu, ka ppp ir tāds izdevies modelītis, kas tomēr jāpakļauj pārbūvei.
Comments