Albion

kaut arī svēti nosolījos uz vēl vienu sūdīgu HP filmu neiet, tomēr aizgāju, un uzminiet nu! - arī šī bija sūdīga. bet šoreiz nekāda sarūgtinājuma, tikai prieks, ka dažas lietas dzīvē ir nemainīgas (prieks #2 - vairs nekādu sūdīgu HP filmu).
tomēr atšķirībā no citām filmām, šī vismaz emocionāli aizkustināja (lasīt - raudāju kā bērns), pēdējais, kas no HP palicis un tad visi tie aizkustinošie kadri, kā sirdī drosmīgie cīnās par to, ko mīl un viss tas.
un, kas mani īpaši sajūsmināja - augšāmcelšanās akmens izskatās gluži tāds, kā man uz galda stāv.

gan greizsirdība, gan gribēšana, lai otrs dara man pa prātam bojā attiecības. kad tā ar prātu to apsver, liekas tik loģiski un pareizi, bet, kad atnākuši niķi, tad prāts pie kājas (cik jocīgi, jo tur pat nav kaulu smadzeņu. laikam nav.)

kā mani kaitina, ka satraukuma brīžos visu laiku vajag čurāt. tas ir - nevajag, bet ir tā sajūta. un es nekad nelaižu garām iespēju uztraukties. šoreiz par JD prezentāciju.

nezinu, vai vainojams tas, kas plaukstas lieluma, vai kāds paslēpies puteklītis, bet degunā riebīgi alerģiska sajūta un tualetes papīrā - vesels dīķis. fui.

mans gulēšanas režīms ir visādā ziņā brīnišķīgs - vienmēr eju gulēt un ceļos vienā laikā, nevajag pat modinātāju un atpūšos ideāli, bet, kāpēc tam sasodīts jābūt no 3 naktī līdz 12iem dienā? Vēlāk, kā šodien, piecelties var, agrāk - tikpat kā mironi modināt. Tracina, bet nevaru atradināties no šī režīma.

tā negribas grieķu valodu mācīties, ka traks var palikt.

ja man kādreiz gadīsies nopietnas ķibeles ar vēderu, piemēram, grūtniecība, es visticamāk nojūgšos/nošaušos. es mirstu nost jau no pavisam niecīgiem sāpju iemesliem.

bezmiegs un gadsimta galvassāpes. un man besī universitāte, gribu akadēmisko simtgadi.

es arī gribētu gari un plaši izplūst, pārlīt un pilēt zemē par saviem visādiem pārdzīvojumiem, nelaimēm - īstām un iedomātām, un dzīves vispārējo bezjēdzīgumu, bet tā kā man apkārt absolūtais vairākums cilvēku to jau dara, tad es to nevaru, jo 1) nevienam neinteresē (viņiem jau ir savs gaudu gabals) 2) es jūtos stulbi, jo "visi jau to dara". vienīgais, kurš klausās (nav jau tā, ka viņam ir izvēle) ir d. nabadziņš.

bet šis būtībā nav gaušanās par to, ka nevar normāli pagausties, bet gaušanās, ka man negribas gausties. varbūt es pat nolemšu to nedarīt. [kaut gan - tā tomēr ir bauda kārtīgi un no sirds nogausties, un nesakiet, ka jums tā nav.]

when he kisses me, he takes my breath away.