Albion

esmu superbēdīga, jo aizmirsu vakar izspēlēt impro facebook spēli, lai laimētu ceļojumu. es nekad vēl mūžā neko neesmu laimējusi (iespējams, tāpēc ka gandrīz nekad nekur nepiedalos) un es ļoti gribēju uzvarēt šajā izlozē, jo man ļoti patīk tā spēle - tur visādas skaistas vietas jāatpazīst, es, protams, 90 % nezinu, tāpēc gūglēšanas procesā uzzinu daudz, daudz jaunu galamērķu (tāds laikam arī ir tās loterijas mērķis - likt gribēt viņu ceļojumus, bet, piedošanu, mēs ar d. izmantojam to tūrisma aģentūru, kas uz pleciem, neērtāk, sarežģītāk, bet sasodīti interesantāk. bet nekas, nekas - nāks vecums, gan jau novērtēsim ērtus sēdekļus autobusā un nakšņošanu *****viesnīcā). nu, lūk, bet tagad visa mana 5 dienu centība (tikai pareizās atbildes!) ir vējā (patiesībā es nodomāju - pa diršanu), jo es vienkārši sasodīti aizmirsu izpildīt! un pat mierinājums, ka vienkārši nepaveicās, nedarbojas, jo skat. iepriekšējo teikumu.

un es nesaprotu, kāpēc man lietotājbildēs ir tikai neizteiksmīgi smēķētāji un neviena patiesi nomāktu sirdi izsakoša attēla (luīz, man liekas, ka es tikko pareizi izlietoju ģenitīvu! O_o)

luīze (veikalā): tu paņem daudz, pie kases samaksā kā par ļoti daudz, bet mājās izrādās, ka nekā nav.

man šobrīd ir kādas miljons (nu labi, 5) lietas jeb drīzāk nodarbes, kurām visām man vajadzētu (vismaz teorētiski) sagādāt prieku, bet tas viss mani tikai dzen arvien lielākās šausmās un nepatikā, un rezultātā ir tā, ka nekad vēl neesmu tik ļoti gaidījusi jūliju. no otras puses - gaidīšana taču ir svētki. (balss galvā: jā, kā tad)

lai arī šobrīd jūtos kā bokseris, kas guļ ringā ar izdauzītiem zobiem un asiņojošu seju, tā ir laba sajūta. atzīstu, ka filosofija mani ir pilnībā nokautējusi un vēl atspārdījusi nieres šajā intensīvajā nedēļā, ko pavadīju kopā ar 11 dažāda veida filosofijas uzdevumiem un nedaudz vairāk autoriem. tomēr pretēji gaidītajam riebumam, man jāatzīst, ka esmu nedaudz iemīlējusies filosofijā. protams, tikai tāpēc, ka tas ir īslaicīgs romāniņš, tomēr es atcerēšos to ar kņudoņu pakrūtē (līdz nākamajai sesijai, kad visus filosofijas mīlas taurenīšus nogalinās draudīgi tuvo termiņu skābes mākoņi)

man sāk trūkt ideju, ko vēl tādu varētu izdarīt, lai atliktu ķeršanos pie filozofijas.

mans vecaistēvs ir izdarīgs un zinošs cilvēks, bet vienā jautājumā viņš ir kļūdījies, tas ir, sakot, ka labs labu nemaitā. garšīgā burkānu sula + foršā grāmata nav "nemaitā".

man dzeja tā īsti nekad nav patikusi, nu čaklais vai nedaudz šlāpins, bet tā pa lielam - nē. un tāpēc man nekad, nekad nav bijušas ambīcijas rakstīt dzeju, pat slepeni vismazākajā kladītē ne. tomēr - no likteņa neizbēgsi.

d. saka, ka daudziem dižajiem dzejniekiem esot nepārtraukti bijusi paaugstināta temperatūra. tikko pamērīju - 37, 4. un tā var pamērīt gandrīz katru dienu. nu ko - jānoslēpj visi rakstāmrīki, jāsadedzina blociņi un jāaizslēdz laptops, varbūt tas sliktens atkāpsies.

besī, ja kāds izbojā manu slimošanu ar savu slimošanu.

nu, lūk, uzrakstīju to refleksiju par kanta rakstu, kas ir apgaismība, bet man kauns sūtīt. točna kauns.

daudz rakstot ar pildspalvu sāk tirpt īkšķis - nez, tas uz laimi?!

citādi - ļoti priecīga diena ^_^