Albion

situācija: līgava grib nopirkt normālu, elegantu kleitu, kurā juridski saistīties ar savu dzīvesdraugu. ideāli būtu līdz celim, bez 4 kg vizuļu kruzuļu un baltā vai krēmkrāsā. 

smirdīgā, emancipētā rietumu pasaule - pati iztīrīju izlietnes un dušas caurules.
stulbā, emancipētā rietumu pasaule - nemācēju pareizi salikt atpakaļ.

tā jocīgā sajūta, kad pēc pirmizrādes neviens neceļas kājās un negavilē, tu neesi uz skatuves, bet tik un tā neērti.

es strādāju līdz pieciem rītā nevis tāpēc, ka esmu darbaholiķe, bet tāpēc, ka esmu slinkoholiķe.
man noteikti nav nekāds labs, darbīgs pacēlums ap trijiem, man tad pavisam noteikti jau nāk miegs tik ļoti, ka es kļūstu vēl neuzmanīgāka un vēl lēnāka, tomēr ap trijiem iestājas tas lieliskais brīdis, kad NEKUR NEKĀ nav, neviens neraksta skaipā, feisbuks neapdeitojas, twitterī nečivina, icā un mājās visi čuč.

labā ziņa: iebāzu kājas īkšķi riteņa spieķos. varbūt nav lauzts.
sliktā ziņa: sāp tik un tā.

un, protams, nolēmu to ierakstīt klabā.

starp citu, sliktais īkšķis atrodas blakus tiem diviem pirkstiem, kuri mēnesi dzija pēc saskares ar kvēlojošu pagali. mana labā puse ir slikta.

labā ziņa: ievietoju cv darba meklēšanas portālā un piezvanīja apmēram pēc 10 min
sliktā ziņa: piedāvāja darboties "kvalitatīvā pārdošanā" baltkomā, t.i. - knock, knock, who's there?

jēziņ, tā satraucos par tik drausmīgu perspektīvu, ka uzreiz ierakstīju par to klabā.

11. - 13. jūlijs; venstpils - jūrkalne; es, krišjānis, luīze, kurtišs, gundega (+ nepilna laika pēpēpēisti aliser, krista, ēriks, arvils, reinis, d., anna, kārlis)

1. diena guļam rīgā. astoņi no rīta. zvana telefons. krišjānis. jau ceļā uz ventspili, kur visiem jāsatiekas 11os (pēc manas saprašanas joprojām 12os).
es: jā?
k: kur jūs esat?
es: es tikko pamodos, man pat nav ne jausmas, cik pulkstens...
k: KRISTĪĪĪN!
vienos ierodos v-pilī, pasaku maģisko vārdiņu "grupāā!" un varam iet. no autoostas līdz pludmalei. tur rodas vēlme palikt un tālāk nekustēt, jo soma ir smagāka kā man patiktu (un kā vajadzētu, joprojām nesaprotu, kas tā par stulbu ideju paņemt veselu rupjmaizes kukuli?!). kā jebkuram patiktu. kā jebkurš var pastiept. karsts. grūti. aliņi jāizdzer, lai nav jānes (un kas tā vispār par jaunu modi dzert PA DIENU pārgājienā? krišjāni pie varas laist nedrīkst!). bet tam jau pārgājiens domāts, tas ir - stiepšanai, karstumam un grūtumam nevis aliņiem (pa dienu).
ejam. ejam. ejam. beigts ronis. ejam. ejam. pauze. ejam. ejam. pavisam svētīga pusdienu pauze. ejam. ejam. ejamejamejam.
vakars. ir užavas upe! alleluja! vēl trīs km līdz veikalam. ņemu alleluju atpakaļ. pēc pavisam lieliska veikala apmeklējuma izdalu visiem dadžu medaļas par to, ka neviens nav kautrējies izskatīties pretīgi - visi ir svīduši, apdeguši, noberzuši kājas un sāpinājuši plecus. aliser ir īpaši nelaimīga. krista asiņo. luīze neizskatās pretīgāk kā citi. pat čigāns krišjānis ir apsvilis.
sagaidu d., nevaru paiet - sāp pēdas. d. mani steidzina: "tūlīt būs negaiss, ātrāk!" fak, ne-va-ru! (kaut kādas saites vai cīpslas vai kas tur man sāp joprojām, tizlās kājas. un jā - šie megamaršruti jābeidz)
uznāk negaiss. nakšņojam nepiemēslotā stroikā. iekurinam ugunskuru, uztaisam gāzes kameru, nodzēšam ugunskuru. tehnika triumfē par dabu - tiek iedegti lukturīši. spēcinošas dziras un pa migām.

2. diena paēdam brokastis pie jūras, aizkliboju 4 km līdz užavas bākai, saprotu, ka noiet līdz galam man prasīs apziņu, ka tas patiešām ir dzīvības un nāves jautājums, un paziņoju grupai, ka čītoju uz jūrkalni. no bākas līdz šosejai 2, 5 km. eju 1, 5 h. stopējiens līdz jūrkalnei, veikals, pludmale. ir auksts. mākoņi melni. pie manis tikai luīzes sūdīgais guļammaiss. ietinos un liekos gulēt. daži trakie iet peldēties. turpinu gulēt. pamostos. auksti. turpinu gulēt, gaidu, kad pārējie noies atlikušos 20 km. un tad - pie apvāršņa parādās skrienošs krišjānis! gandrīz mirāža! piedāvāju refrešmentu  aliņa izskatā un paužu sašutumu, ka es vienīgā nofeiloju (aizbraukušo alisi neskaitot) - bet nēē! krista, ēriks, arvils un reinis arī izfeilojuši un aizmukuši. nu ko. viss kā pienākas.
pikniks pie veikala, vakars pie viesmīlīgā mika ugunskura, negaiss un pārvākšanās uz istabu. gulēju tikpat labi kā stroikā.

3. diena tāds pagarāks stopējiens uz mājām ar d. un annu.secinājums - divus zaķīšus grib, divus zaķīšus un vilku negrib. risinājums - viltīgā pievilināšanas stratēģija, kas paredz vilka iekāpšanu pēc 300 m.

kopumā atkal atzīstu, ka ppp ir tāds izdevies modelītis, kas tomēr jāpakļauj pārbūvei.

turpinot tēmu, es d. teicu, ka man nav nekādu talantu, viņš: "nav tiesa, tu lieliski proti gausties".

un man baigi besī, ka kaut kas ar savu dzīvi ir jādara - nu jāmācās vai jāstrādā, mani tas neinteresē un nomāc. pilnīgākā pēcbaķīša depresija, haha.

pats skaistākais brīdis - liekas, ka tās šausmas nekad nebeigsies, bet tad tās beidzas.

tikai kants ta pāries, kamēr odi paliks jeb es ļoti negaidu vasaras vakara odu spietus. man jau tagad no 2 pretīgajiem sīcējiem ir vairāki izsitumi 5 cm diametrā, vasarā būšu viens liels, sarkans uztūkums. pievilcīgi.