es arī gribētu gari un plaši izplūst, pārlīt un pilēt zemē par saviem visādiem pārdzīvojumiem, nelaimēm - īstām un iedomātām, un dzīves vispārējo bezjēdzīgumu, bet tā kā man apkārt absolūtais vairākums cilvēku to jau dara, tad es to nevaru, jo 1) nevienam neinteresē (viņiem jau ir savs gaudu gabals) 2) es jūtos stulbi, jo "visi jau to dara". vienīgais, kurš klausās (nav jau tā, ka viņam ir izvēle) ir d. nabadziņš.
bet šis būtībā nav gaušanās par to, ka nevar normāli pagausties, bet gaušanās, ka man negribas gausties. varbūt es pat nolemšu to nedarīt. [kaut gan - tā tomēr ir bauda kārtīgi un no sirds nogausties, un nesakiet, ka jums tā nav.]