Albion

varbūt tas ir tikai tāds nelaimīgs iespaids, kas man radies, bet pārsvarā visi "lielie" cilvēki, ir arī lieli pretekļi.
piemēram, martins luters kings ar kreisajiem soļiem, vai alise volkere ar briesmīgajām attiecībām ar meitu.
rodas sajūta, ka visi, kas kļūst bagāti, slaveni vai ietekmīgi automātiski kļūst par pretekļiem, katrs tikai citā virzienā vērš savu enerģiju - vienam patīk nošaut visus melnos, otram cīnīties par melno tiesībām.

es ceru, ka es kaut ko ļoti pārprotu. no otras puses - tam it kā nav nozīmes (un tomēr skumīgi).

pirms laika rakstīju vēstuli par to, ka ļoti grūti palikt tagadnes laikā - vienmēr ir kaut kādi sapņi par nākotni, visādas pagātnes atmiņas, un tas viss traucē dzīvot tieši šajā brīdī, kas ir "tagadne". man ir jauna hipotēze [noteikti ne priekš citiem, bet es pati pirms tam to neiedomājos] šajā sakarā - es nedomāju par pagātni vai nākotni, bet par "laimīgo laiku". pagātni ar laika distanci ir viegli idealizēt un ar nākotni pavisam vienkārši - izdomā, ko vien gribi! lieliski! bet pilnīgi nepareizi, jo pagātne ir pagājusi un nākotne var arī nepienākt, un pat ja pienāks, tad tā tik un tā vienā brīdī pārvērtīsies tagadnē un tad vai nu būs tik un tā jāiemācās dzīvot tagadnes laikā vai mūžīgi jādzīvo ar cerīgo skatu nākotnē, kura nekad nepienāks, jo nākotne pēc definīcijas ir tas, kas vēl tikai būs, ne šis mirklis.

nu, lūk, tā kā šis jautājums mani ir kādu laiku nomocījis, tad ar prieku varu paziņot, ka aktīvi esmu ķērusies pie šīs "tagadnes" lietas praktizēšānas ar pavisam vienkāršas [un reizē ļoti sarežģītas] metodes palīdzību - justies laimīgi. man ir cilvēks, kurš aktīvi rūpējas par to, lai es justos tā, ka vienkārši negribas citu "laimīgo laiku", jo tas vienkārši jau ir. protams, būtu pārspīlēti teikt, ka nepārtraukti, bet progress ir jūtams.

nākošais izaicinājums - spēt šo "tagadne = laimīgais laiks" praksi realizēt vienatnē, tomēr līdz tam vēl augt un augt, bet es neiebilstu. ^_^

tā saka, ka pat gadījumā, ja tu absolūti neesi labs un patīkams cilvēks, vajag vismaz izlikties, varbūt ar laiku tu patiešām tāds kļūsi [vai vismaz kļūsi mazliet mazāks draņķis], un principā es tam piekrītu - rupjība, agresija, naidīgums, neiecietība etc etc tiešām nekad nav risinājums, bet mani reizēm pārņem ļoti spēcīga iekšēja vēlme uzvilkt spāņu zābaciņus un ar āmuru ievilkt pa galvu atsevišķiem indivīdiem atsevišķos gadījumos. nu, lūk, nav jau nekāds brīnums, ka naktīs murgoju un mostos augšā sāpēs un drebuļos vai sviedros [jā, man ir variācijas, cik interesanti, vai ne?!] psihologiem noteikti būtu ko pateikt par neizlādētām emocijām un tā.

bet principā es gribēju par ko pilnīgi citu - man brīžiem šķiet, ka es smoku. pasaule, visi cilvēki man apkārt, viņu domas, skatieni, uzskati - tas viss mani ēd kopā. un es zinu, ka nevaru no tā izbēgt, es esmu sasodīta sabiedrības daļa un man vajag sabiedrību, man vajag manus draudziņus, bet līdz ar to man nāk līdz viņu uzskati, kurus man vienkārši ir jāpieņem vai jānonāk konfliktā. un mani netracina tas, ka cilvēkiem ir citādi uzskati par lietām, bet gan kā tas mani ietekmē. es nevaru normāli padzīvot, man laikam ir pārāk nenobriedusi personība, trausla psihe, liels stulbuma koeficents vai kas tāds, bet brīžiem es gribu, lai neviena cita uz pasaules nav - tikai es un daži mani īpašie cilvēciņi, kuri sapņos mani nemēģina nogalināt.

principā teksta blāķis, no kura neko nevar saprast, man ir daudz domu, kuras šobrīd manu galvu spiež kā skrūvspīlēs, bet man nedaudz bail nosaukt lietas to īstajos vārdos, negribu nevienu sāpināt, jo dažas lietas pasakot tiktu virkne tuvāko cilvēku gan sāpināti, gan stipri sadusmoti. jau pāris mēnešus par to pastiprināti domāju un netieku no šīm domām vaļā, man tas vienkārši ir jāsakārto pašai sevī.

kā teica kāds gudrs cilvēks - vienkārši ir jāizdara lēciens.
[un tai pašā laikā b. leberts rakstīja - esi nolēmis - dari; izdarīji - rēķinies ar sekām.]

gribu izslēgt pasauli, ieslīgt sasodītā banalitātē un beigt nožēlojami gausties par dzīvi klabā.

man vajag mieru, bet pirms tam samierināšanos ar sevi, nelielu apskaidrību un atslēgt pasaulei elektrību. turn off all you.

šodien staigāju gar daugavmalu un uzberzu tulznu uz pēdas, bet ne par tulznu un arī ne par ļoti daudzajiem gulbjiem, kurus cilvēki ir līdz nelabumam pārbarojuši.

tur staigājās daudz dažādu cilvēku, bet liels īpatsvars bija 2 kategorijās: ar suņiem un ar bērniem. un tad es atcerējos tās varbūtību līnijas no lukjaņenko vampīrgrāmatām, nu par to, kā visādi teorētiski var notikt.

es iedomājos, ja mums ar kalniņu viss būtu sanācis citādi, ja vispār viss būtu noticis pa citu varbūtību līniju, - viņš taču, sasodīts, gribēja bērnu. un ja viss būtu noticis citādi un mēs būtu vēl nedaudz stulbāki, tad es šodien varētu ierakstīties vienā no populārajām gar-daugavmalu-staigātāju grupām. un tas būtu reāli dīvaini.

man par to domājot pat īsti nekāds sentiments vai kas tāds neuznāk, vienkārši reāli dīvaini sajutos šodien. un vēl nopriecājos par to, kur varbūtību līnijas noved. kaut gan - kas zina.

un kaut gan doma par sevis reproducēšanu man šķiet reāli freaky, tas laikam tomēr ir "vecums nāk" sindroms, ja par to vispār domāju. baisi katrā ziņā.

jau 7 mēnešus dzīvoju juglas papīrfabrikā, bet šodien pirmo reizi bijām pastaigāties pa rajonu. harij-poteriskas sajūtas, jo nokļuvām trejburvju turnīrā un redzējām pāris zvēromagus, bet tolkīns nedus - šīlobas ala un morijas ezers arī ir mūsu apkārtnē.

mums bija siermaizes, alus un ļoti skaista krēsla ezera krastā.

viens mirklis un debesis nokrāsojās.
- skaties, cik brīnišķīgi Dievs nokrāsoja debesis!
- skaties, cik brīnišķīga ir fizika.

mūsu mūžīgi pretējie viedokļi, filozofiskās sarunas un neļaušana ieslīgt dvēseliskā apcerē par to, cik viss tomēr ir sarežģīti, iegrūžot man atpakaļ realitātē ar nedaudz spiedzīgu balsi, kas brēc: "nu nē, nē, nē! ja tu aprecēsies, aaaa, nēēē!"

šī vakara secinājums: "tas vienkārši ir cilvēka dabā."

reizēm sievietei ir jāapklust un vienkārši jāpaklausa vīrietim.

labākais veids, kā likt kaut ko gribēt - nedot un aizliegt. patiesība kopš ievas laikiem, bet tik sasodīti patiesa.

man jau vairākus gadus gribējās tīri intereses pēc pamēģināt gavēt. šogad nolēmu to realizēt, tikai saīsinātā versijā - nevis 17. feb., bet 1. martā. iemesls nav dziļi reliģiozs, drīzāk vienkārši interese - kā tas ir?!

tā kā šis ir izmēģinājuma gavēnis [iedomājos, kā mācītājs uz mani paskatītos, ja šo lasītu], tad to arī brīvi interpretēju pa savam un nolēmu atteikties no:

1. smēķēšanas
2. alkohola
3. jebkāda seksuāla kontakta
4. saldumiem
5. bāru apmeklēšanas
6. naudas tērēšanas "gribās kko garšīgu" mēķiem
   

gaļu, laikam, nebūtu pareizi pieskaitīt, ņemot vērā, ka esmu veģetāriete no 13 g.v.

teorētiski tā vietā būtu jānāk garīgām lietām, labiem darbiem, tuvākmīlestībai & stuff, bet vienīgais, ko es pašlaik jūtu - fak, kā gribas pīpēt. visu laiku. vairāk, kā iepriekš. bet savā ziņā ir arī prieks pārvarēt šo vēlmi, kaut gan - šī ir tikai otrā diena, varbūt vēl pēc 2 man liksies citādi.

un lai gavēnis nepārvērstos par vienkāršu naudas ietaupīšanas pasākumu, vakar 6. punkta naudu atdevu 2 jaunā tuneļa bomžiem, šodien par 1. punkta naudu nopirku dārtai cigaretes [kgan hvz, vai tas ir īsti labs pasākums]. bet es neaizdomājos, ka man nepietiks e-talonam. haha.

un, iespējams, šis ir stulbs pasākums, bet es labprātāk pie šāda secinājuma nonākšu pēc PAMĒĢINĀŠANAS, nevis pēc TEORĒTISKAS paspriedelēšanas.

lasīju m. helmsa blogu deviantārtā un aizķēra jautājums - kāda tev ir laba diena?

šobrīd man nāk prātā tikai viens obligāts nosacījums - smieties, daudz.
vispār pirmā asociācija ar kādu no šīs vasaras dienām: izgulēties, pastrādāt, pachillot uz daudzstāvu grausta jumta ar labiem cilvēkiem un lēto alu, pa nakti aiziet nopeldēties. ziemā gan tas nestrādā. nu žēl, protams. XD
http://pelicanh.deviantart.com/journal/30561862/