Albion

pirms laika rakstīju vēstuli par to, ka ļoti grūti palikt tagadnes laikā - vienmēr ir kaut kādi sapņi par nākotni, visādas pagātnes atmiņas, un tas viss traucē dzīvot tieši šajā brīdī, kas ir "tagadne". man ir jauna hipotēze [noteikti ne priekš citiem, bet es pati pirms tam to neiedomājos] šajā sakarā - es nedomāju par pagātni vai nākotni, bet par "laimīgo laiku". pagātni ar laika distanci ir viegli idealizēt un ar nākotni pavisam vienkārši - izdomā, ko vien gribi! lieliski! bet pilnīgi nepareizi, jo pagātne ir pagājusi un nākotne var arī nepienākt, un pat ja pienāks, tad tā tik un tā vienā brīdī pārvērtīsies tagadnē un tad vai nu būs tik un tā jāiemācās dzīvot tagadnes laikā vai mūžīgi jādzīvo ar cerīgo skatu nākotnē, kura nekad nepienāks, jo nākotne pēc definīcijas ir tas, kas vēl tikai būs, ne šis mirklis.

nu, lūk, tā kā šis jautājums mani ir kādu laiku nomocījis, tad ar prieku varu paziņot, ka aktīvi esmu ķērusies pie šīs "tagadnes" lietas praktizēšānas ar pavisam vienkāršas [un reizē ļoti sarežģītas] metodes palīdzību - justies laimīgi. man ir cilvēks, kurš aktīvi rūpējas par to, lai es justos tā, ka vienkārši negribas citu "laimīgo laiku", jo tas vienkārši jau ir. protams, būtu pārspīlēti teikt, ka nepārtraukti, bet progress ir jūtams.

nākošais izaicinājums - spēt šo "tagadne = laimīgais laiks" praksi realizēt vienatnē, tomēr līdz tam vēl augt un augt, bet es neiebilstu. ^_^