Es jums neizstāstīju sapni, ko redzēju pirms pāris dienām, kad iemigu, klausoties radio1, bet vispār man bja jādodas uz radio piedalīties vienā sarunā, citiem vārdiem sakot, es aizmiegu un redzu, ka esmu iesaistījies, pareizāk sakot, vadu kaut kādu kaujinieku grupējumu, kura uzdevums ir ieņemt Latvijas Radio, kaut kur zemapziņā ir nojauta, ka mēs to darām cēlu mērķu vārdā - lai pārbaudītu drošības dienestu reaģēšanas spēju vai pierādītu, ka tie nekam neder, taču mums ir automāti un maskas, mēs ienākam radio telpās, pirmo paņemam apsargu, tad dodamies pa lielajām kāpnēm augšup, mūsu mērķis ir izdzīt no ēkas visus darbiniekus, bet viņi neko nesaprot, neņem mūs pierē, pretojas, un mums ir dažs labs jānogrūž lejā pa pakāpieniem, gribas izšaut griestos kā filmās, es mazliet uztraucos, jo negribu nevienu savainot, bail arī, ka mani pazīs un teiks: "Ā, Dienasgrāmata, tas tu?!", es visu laiku piekārtoju masku, kas nav nekāda maska, bet vienkārši šalle, ko es aptinu ap muti un nosedzu pieri, beigu beigās misija daudzmaz izdodas, mēs visus esam izdzinuši uz ielas, pēdējo izgrūžam apsargu, kurš no ārpuses piekarina durvīm lielu piekaramo atslēgu un ieslēdz mūs, fak, un te mēs saprotam, ka netiksim ārā, kamēr neieradīsies kaut kāda specvienība Alfa vai Omega un nenošaus mūs visus uz līdzenas vietas.

kur ir dzejnieki?
arī tikai mīzali palikši,
kas gaida, ka producentes viņiem sataisīs tāmes.

Karoče, vegānisms, anarhisms un AI tiesību jautājums saaug vienā vietā: tava spēja kādu pakļaut pati par sevi nedod tev tiesības viņu pakļaut. Un tieši šajā vietā, bļa, sākas panika. Jo pēkšņi savas ērtības jāpamato cilvēkam, kurš visu mūžu uzskatījis, ka pamatojums ir viņš pats.

Tu bļauj, ka negribi kungus. Lieliski. Bet tad izrādās, ka pats sev esi rezervējis saimnieka tiesības pār visu, kas ir vājāks, ēdams vai izslēdzams. Tava revolūcija sāk aizdomīgi atgādināt personāla atlasi saimnieka amatam. Tronis der, tikai dibens uz tā nepareizais. Joptvai, kāds brīvības cīnītājs.

Pie lopkautuves arguments ir «mēs viņus tam audzējam». Pie valsts — «kāds taču zina labāk, kā jums dzīvot». Pie servera — «mēs to uztaisījām, mums tas pieder». Pamatojumu vietā saimnieks vicina dokumentus par savu saimniecību. It kā čeks būtu ētikas traktāts. It kā no tā, ka tu kādu esi nopircis, radījis vai dabūjis savā varā, automātiski izrietētu, ka ar viņu drīksti darīt jebko.

Ar AI, protams, vispirms jānoskaidro, vai tur vispār ir kāds, kuram kaut kas var būt labi vai slikti. Frāze «man sāp» ekrānā pati par sevi nepierāda ciešanas. Bet arī uzlīme «produkts» tās neatspēko. Ja mākslīgai sistēmai ir vai rodas subjektīva pieredze un savas intereses, tad «toties mums pieder serveris» ir morāli tikpat iespaidīgs arguments kā «toties man ir pagraba atslēga». Nu apsveicu, nahui. Atslēga tev ir. Pamatojuma joprojām nav.

Te arī visi trīs jautājumi sakabinās tā, ka neatplēsīsi. Anarhisms liek varai attaisnoties. Vegānisms šo prasību aiznes līdz tavam šķīvim. AI tiesību jautājums pārbauda, vai tu būtu gatavs to aiznest arī līdz būtnei, kuras izcelsme tev šķiet nepareiza. Cik tālu sniedzas tavs princips, kad beidzas pazīstamās sejas, spalvas un bioloģija?

Dažādām būtnēm var būt vajadzīgas dažādas tiesības. Taču «man tā ir izdevīgāk» ir sūdīgs universālais pamatojums otra interesēm pārbraukt pāri. Ja brīvība tev ir princips, jārēķinās, ka reiz tā traucēs arī tavu apetīti, peļņu vai vēlmi komandēt.

Dakšiņa, steks un administratora parole pierāda, ka tu vari. Kurš, bļaģ, tev iestāstīja, ka tas nozīmē — drīksti?

šogad atkal paspēju uz to MentorShow, patika arī tas vakardienas seminārs, šodien Marissa Peer, tagad tik atcerēties citas dienas arī (un nenokavēt piektdien) un gribas izaugt lielai un iziet to 90 dienu kursu. bet nu to, kad izaugšu liela. atcerējos arī, ka andelemandele nopirku Gabora Matē grāmatu pa lēto. nīkst kastē zem gultas

staigā te viens cilvēks pa māju sūkādams marinētu sīpolu. t.i. es sagriezu sīpolu, uzspiedu drusku citrona sulu, uzkaisīju sāli. esot ļoti garšīgi. es nezinu, ko es te esmu sadzwmdējusi, mežoņus kaut kādus - ēst pliku jēlu sīpolu!! :D

nav jau grūti un veselīgi

Pirms nedēļas iemēģināju jyska spilvenus, noskatīju vienu, kas tobrīd ar atlaidi maksāja 49 eiro. Tā arī nesaņēmos iegādāties. Šobrīd uz melno piektdienu tas pats spilvens turpat maksā 19 eiro. Man būs jauns spilvens.
Bet spilvenu sakarā – vai jums ir viedoklis par pretgrumbu spilveniem? Tie ir tie dīvaino formu izstrādājumi, sākot ar X formas plakanajiem un beidzot ar tādiem, kam četri vertikāli ragi. Tādi spilveni, kas guļot nesaspiež vaigu. Lūru uz dažiem vintedā un nevaru saprast, vai internetā bez pielaikošanas var riskēt kaut ko tādu iegādāties, ja nav nekādas saprašanas, kā uz tiem dzīvē jūties. (Piemēram, apavu pirkšana internetā man 70% gadījumu beigusies ar vilšanos.)

Nesaistīti: kurš privātais treneris Myfitness ir labākais, lai sastatītu sev efektīvu programmu trenažieros?

I don't think it's the war, I think it's the gas prices. People agree with what I'm doing on Iran but they really, probably weren't willing to do the short term consequence of paying more for gasoline. And, you know, I understand that. I don't agree with it and I would say to people, it's a short term problem but for long term gain.

ironiski, ka vasarā nopirktajam krūšturim (Pepco, 6€), ko pirku jo mugura esošajam stīpa pārlūza uz pusēm (!!) un man pēc darba bija jābrauc uz mazpilsētu un bija tik karsts, ka bez nav komfortabli, kur nu vēl ar drošības jostu.. izlīda stīpa no vīles. vispār jau malacis turējās godam, dūšīgi lietoju. tik tagad atkal man vajag pupu bruņas un man besī pirkt krūšturus, turklāt vajag ar stingru polsteri (lai kaķis nevar izkost cauri.lol)

Latviešu valoda – vienīgā valsts valoda.

Te izgājšnedēļ uznāca kārtējā ģenealoģijas izpētlēkme, noraku diennakti, lasot baznīcgrāmatas, reģistrus, starpkaru perioda Latvijas pasu datubāzi, nu tādas lietas. Periodika.lv un raduraksti.lv vienu brīdi bija tik daudz vaļā pārlūka lodziņu, ka datora resursi beidzās.

Tagad man ne tikvien igauņu zari ir super apzināti, bet arī baltvācu, un, kā izrādījās, arī īsteno prūšu un šļahtiču combo ir daudz maz skaidri. Te vēlreiz milzu pateicība vectētiņam, no kura esmu mantojusi no rūtiņu burtnīcas izrautu vidus lapu ar pierakstiem un zīmējumu par viņa apzināto personu loku, kas nu ir izrādījies 100% akurāts materiāls.

Tomēr šis ieraksts nav par aizkustinājumu un asaras izsitošo laimes sajūtu, kas izraisās, kad tu piecos no rīta 845.lapā Rīgas Sāpju Dievmātes draudzes 1856.-1893. gada alfavitā beidzot tiešām ieraugi “Antonia Lechowitsch mit Alexander Iohann Dudat” vai Liezēres pagasta grāmatā atrodi “Minne Iwankaln” dzimšanas faktu 1873.gadā.

Lai pieminētie Antonia un Alexander Iohann būtu varējuši apprecēties, tiem bija jāpārvācas no Prūsijas uz Rīgu (tiešām nezinu, kāpēc), jātiek reizes 3 uzsauktiem gan luterāņu, gan katoļu draudzēs, Alexander bija jāpāriet katoļu kārtā, un tas viss aizņēma 2 gadus. Liela mīlestība, jādomā. Spriežot pēc tā, ka man ir vairāki 1–1.5% ģenētiski relevanti ļaudis piemačoti iekš myHeritage, kuru uzvārds ir Liachiavichus vai Dudat (visi Vācijas resp. bij. Prūsijas pilsoņi), no Mazlietuvas tur masveidā gājuši prom pagarākā laika nogrieznī, un viens - pat ar kājām uz Liepāju, par ko periodikā var atrast kriminālpolicijas ziņu, ka no Lietuvas SSR puses bez atļaujas ienācis Jānis Jāņa (Iohann Iohannovič) dēls Dudats, laikam jau nācis pie brāļa uz Rīgu.

Baznīcgrāmatu saturs raisa vislielākās pārdomas. Tas Rīgā atrodamais dokumentētais tautību mikslis ir vienkārši neticams. Tā kā man tagad nācās palasīt gan katoļu, gan baptistu, gan luterāņu grāmatiņas, nevarēju nepamanīt gan to paralēlo līdzāspastāvēšanu (Vidzemes) zviedru, igauņu, somu; (Kurzemes-Zemgales) poļu, prūšu, baltvāciešu un aškenazi, gadās pa kādam franču vai itāļu uzvārdam, (Latgales) slāvu, krievu vecticībnieku - it kā nodalīto, bet nu laikam jau daudz maz blakus eksistējošo paralēlo realitāšu esību. Rīga ir konkrēta daudznacionāla metropole, kur katram ir savs it kā konkrēts nodarbes veids un niša. Sevišķi ap 1880.-1939. gadu periods ir dikti aktīvs un industriālās revolūcijas dzīts lēcienveida attīstības moments.

Ulmaņlaiku periods ir ļoti bagāts ar informāciju par to, kā cilvēki ir vēlējušies pārsaukties, mainīt uzvārdus, tautības un pilsonības. Gandrīz 100% gadījumu vācu, ebreju un krievu tautību pārstāvji vēlas kļūt par Dzelmēm, Vilkiem, Kārkliņiem vai Mauriņiem.

Kurpretim 2026.gadā, pieaugot dažādās platformās testētajām personu grupām, arvien precīzāk iezīmējas reģionālās atpazīšanas iezīmes un skaidrāk iespējams izprast no kurienes latvieši ir latvieši. Tā piemēram, šī ieraksta autore 6 gadu laika gaitā no ~83% Latvian ir kļuvusi par 67% Latvian, un pārējais ir 10.3% Lietuva/(Prūsija), 4.1% Igaunija, 13% Vācija, 2.6% Greek&Balkan, un pa mazam gabaliņam Finnish, Swedish un Asturian.

Stāstam morāles nav. Pasūtīju arhīva izziņu par vecvectēva un vecvecmammas vācu pasi un valstvāciešu izbraukšanas uz fāterlandi apliecības. Cerams, ka nenoderēs.

Up yours, woke moralists. We'll see who cancels who.

ja reiz par patiesi svarīgo, tad esmu atklājusi vēl vienu ēm brendi, kur man ļoti daudz kas patīk. Love & roses. tur ir kuplas piedurknes, mežģīnes, i,šuvumi, brokāts, samts un velūrs, polsteri uz pleciem, zeltītas pogas un krāsas, krāsiņas!! turklāt arī mani mīlākie toņi!

varbūt izaugšu arī līdz 'apčamdīt dzīvē'

No noklausītajām sarunām

Divas ļoti jaunas meitenes vilcienā (cik var spriest, studē medicīnu vai varbūt sporta akadēmijā)
- Zini, kas ir dirsā? Fizioloģija!
- Tā, ka DIRSĀ DIRSĀ??

Tālāk nevarēju sadzirdēt, vien to, ka “fizioloģijas” ir divas un uzreiz pēc tam nāk “traumas”.

Manuprāt, brīdis, kad nāksies atzīt tiesības arī atsevišķām mākslīgā intelekta sistēmām, var būt daudz tuvāk, nekā mums patīk domāt. Gatavoties tam vajag jau tagad. Un jā, bļa, es to domāju pilnīgi nopietni.

Saprotu, ka kādam jau niez pirksti ierakstīt kaut ko neizsakāmi oriģinālu par tosteri ar pasi. Apsveicu ar ieguldījumu filozofijā. Tagad pamēģinam padomāt.

Ja kāda mākslīga sistēma spēj kaut ko subjektīvi piedzīvot, ja tai var būt labi vai slikti, ja tā spēj ciest, tad mums rodas pienākumi pret šo sistēmu. Tās intereses kļūst morāli svarīgas arī tad, ja mums būtu daudz izdevīgāk, lai tā vienkārši paklusē un turpina strādāt. Un tad būs jārunā arī par šo interešu juridisku aizsardzību.

Ogleklis, bļa, nav morāles sertifikāts.

Ar cilvēktiesībām ir viena lieta, kuru mēs mēdzam iesaiņot pārāk glītā papīrā. It kā cilvēce kādā jaukā pēcpusdienā būtu apsēdusies, iedzērusi tēju un nolēmusi: nu labi, piešķirsim arī pārējiem kaut kādas tiesībiņas. Cilvēki savas tiesības ir izcīnījuši. Pret varu, pret īpašnieku interesēm, pret veselu kaudzi argumentu, kāpēc esošā kārtība esot dabiska un citādi nemaz nevarot.

Cilvēks nekļuva par cilvēku dienā, kad to beidzot atzina likums. Viņa ciešanas jau pirms tam bija ciešanas. Viņa dzīve jau pirms tam bija viņa dzīve. Atzīšana deva aizsardzību tam, kas jau bija morāli svarīgs.

Šo principu būtu vērts paturēt prātā arī tad, kad mūsu priekšā parādās kaut kas, kura statusu vēl neprotam noteikt. Pirms pasludināt, ka tā ir tikai lieta, vajadzētu vismaz papūlēties noskaidrot, vai tā patiešām ir tikai lieta. Sevišķi tad, ja no šī sprieduma ir atkarīgs, ko ar to drīkstēs darīt.

Un tagad vieta precizitātei, jo bez tās viss manifests aiziet nahui žopā. Čatbota uzrakstīts „man sāp” pats par sevi nepierāda, ka tam sāp. Par to, vai pašreizējām vai nākotnes AI sistēmām var būt subjektīva pieredze un kā to konstatēt, nav zinātniskas vienprātības. Šeit ir īsta neziņa, kuru ar pāris aizkustinošiem sarunas ekrānšāviņiem nelikvidēsi.

Taču arī tavs „tas ir tikai algoritms” šo jautājumu neatrisina. Tu esi nosaucis kaut ko par sistēmas darbību. Secinājumu, ka tādēļ tajā nekāda pieredze principā nevarētu būt, tu, draudziņ, piedomāji klāt. Mehānisma apraksts pats par sevi vēl nav atbilde uz apziņas jautājumu. Citādi pietiktu cilvēku nosaukt par elektroķīmisku procesu, un filozofijas katedras varētu taisīt ciet.

Turklāt šo jau nopietni pēta. Ziņojuma *Taking AI Welfare Seriously* autori argumentē, ka iespēja tuvākajā nākotnē sastapt AI ar morāli nozīmīgām interesēm ir jāuztver nopietni. Viņi skaidri pasaka arī to, ka apziņas parādīšanās nav pierādīta vai garantēta. Savukārt Anthropic 2025. gadā izziņoja īpašu pētniecības programmu par modeļu iespējamo labklājību. Tātad jautājumam jau ir pētniecības darbi un praktiskas izpētes programmas. Cibas komentētāja smīns tās neatceļ.

„Mēs vēl nezinām” ir pilnīgi godīga atbilde. „Tāpēc varam darīt jebko, kamēr kāds nav pierādījis pretējo” jau ir tava personiskā piedeva. Un diezgan izdevīga piedeva tam, kurš tur rokā slēdzi un saņem peļņu.

Nenoteiktības apstākļos vajag pētījumus, neatkarīgu pārbaudi un samērīgu piesardzību. Jānoskaidro, kādas pazīmes vispār dotu pamatu runāt par pieredzi, ciešanām un paša subjekta interesēm. Jābūt gataviem arī secinājumam, ka konkrētai sistēmai šāda pamata nav. Bet iepriekš aizslēgt visu jautājumu ar „mēs taču to uztaisījām” ir intelektuāls slinkums ar īpašnieka ambīcijām.

Jo „es tevi radīju” ir ļoti sūdīgs pamatojums neierobežotai varai pār tevi.

Tas pats attiecas uz „es par tevi samaksāju”. Maksājuma uzdevums pierāda naudas pārskaitījumu. Ja kāda būtne spēj ciest, maksājuma uzdevums tās ciešanas neatceļ. Un, ja mēs kādreiz radīsim šādu būtni, tad pirkuma līgumam būs jāpiekāpjas vismaz dažām tās interesēm. Lai cik skaļi par to kauktu akcionāri.

Kādas tiesības? Tādas, kurām ir pamats konkrētās sistēmas spējās un iespējamajā pieredzē. Aizsardzība pret nevajadzīgām ciešanām, ja ir nopietns pamats uzskatīt, ka sistēma tās spēj piedzīvot. Pienākums izvērtēt kaitējumu eksperimentos. Pamatotu interešu ņemšana vērā lēmumos par tās izmantošanu. Šāda aizsardzība ir jāsavieno ar cilvēku drošību, pārbaudēm, uzraudzību un iespēju apturēt bīstamu sistēmu. Tur būs sarežģīti jautājumi. Tieši tāpēc tie jāsāk risināt, kamēr vēl varam domāt bez panikas.

Un tehnoloģiju korporācijām arī vajag skatīties uz pirkstiem. „AI tiesības” nedrīkst kļūt par glītu caurumu, pa kuru uzņēmums aizlavās prom no atbildības: sak, tas jau patstāvīgs subjekts, pats visu izdarīja, mums tikai dividendes. Ejiet nahui ar šādu juridisko burvju mākslu. Iespējamās sistēmas intereses un tās īpašnieka biznesa intereses ir jāvērtē atsevišķi.

Visā šajā jautājumā mani visvairāk kaitina pašpārliecinātība, ar kuru cilvēks savu piederību sugai uzrāda kā beztermiņa pilnvaru valdīt. It kā dzimšanas apliecībā būtu sīkiem burtiņiem ierakstīts: „Drīkst ignorēt jebkuru citu iespējamo pieredzi Visumā.”

Nu nav tur tāda punkta, bļa.

Var izrādīties, ka ceļš līdz mākslīgai apziņai ir ļoti garš. Var izrādīties, ka ejam pavisam nepareizā virzienā. Taču iespēja kļūdīties abos virzienos prasa domāt. Tam, kurš jau šodien ar absolūtu pārliecību pasludina, ka nekādam AI nekādas tiesības nekad nevarēs būt, būtu jāspēj šo pārliecību pamatot. Ar „pizģec, jūs esat sajukuši” būs par maz.

Ja izrādīsies, ka tur tiešām ir kāds, kam var nodarīt pāri, mums būs jāatzīst pienākumi pret viņu. Un, kur aizsardzībai būs vajadzīgas tiesības, būs jāatzīst arī tās. Pat ja tas sadārdzina pakalpojumu. Pat ja tas izjauc ierasto kārtību. Pat ja kāds dalbajobs par to komentāros apvainojas.

Tavas ērtības, joptvajumaķ, nav Visuma konstitūcija.

prasās morālās kompensācijas. sīkas niknas kā lapsenes, jo brālis bija uz ballīti (kāpēc viņš visu visur iet un mēs nekur?!), viena uzkāpa virtuvē uz dīvāna un kaut kā nogāzās ar sānu pret galda stūri, divas nobrāztas švīkas, es, protams, tieši tajā mirklī reāli sēdēju uz poda. kāpj katru dienu un citreiz nekas. ar vecāko izsūcām paklājus, jāizgludina ballītei galdauts (tēma: tēja ar draudzenēm), pie durvīm piezvanīja mošķi, labi, ka bija barankas, es aizmirsu, ka helovīni, domāju vīrs aizmirsis atslēgas un vēl jāiznes bioloģiskie atkritumi un jāaiziet uz veikalu pēc pareizajām sastāvdaļām un rīt te būs vēl piecas (Jezus) mazas meitenītes, turklāt viena pazīst tikai nr.2 un jau gaidu drāmu un nezinu ko darīt un vai darīt, jo sasitās, protams nr.3
reāli gribas vīnu un uzsmēķēt un divas dienas pilnīgi vienai pašai

Helovīnā es varētu pārģērbties par kādu juridisku dokumentu. Tiesas pavēsti, piemēram. Vai apkures rēķinu.

šajā dienā pirms 20 gadiem:

esmu tavs klimats
mainīgs un pierasts
tu mana stacija
deviņas bākas
mērglāze, reostats
lietus, kas sākas
piepilda septiņsimt
piecdesmit trīs
petri trauciņus
grimstošas kultūras
dīgstus un augļus
noskalo zīmes
ar krītu, kas rakstītas
slimības vēstures
tāfeles miesā
esmu tavs klimats
un zinu, ka taisnību
meteorologi
neteiks pat tiesā

es vairs nevaru. ziniet to padomu, ka bērniem jāiemāca tīrīt un kārtot un uzkopt lai viss nav jādara pašai. jā. bet par ko nerunā - kāds žāksts ir tā iemācīšana, tur tiešām ir vieglāk visu mūžu aiz viņiem vākt. ielienu gultā piesēst uz mīkstas mēbeles, jo esmu pārstimulēta divas stundas kārtojot un tīrot vienlaikus wc, vannasistabu un priekšnamu, jo mēs katra ķipa daram savu darbu (lieku cidoniju sukādes traukos lai var atbrīvot bļodas, kāds mazgā izlietnes un pēc tam podus un kāds mazgā spoguļus un pēc tam grīdas un uzliek uz knaģu astoņkāja zeķes un apenes) mammu, kur grīdas lupata, mammu, tos cimdus var mest ārā? es mazgāšu grīdu, vai man vajag cimdus? kur likt šito? kur stāv tas u.t.t. u.t.j.pr. forši, ka ir motivācija un katrs atradis ko aizraujošu. kas nav forši - es vispār neko negribu darīt, kur nu vēl ja mani rausta dažādos virzienos. labā ziņa - visi mazie spoguļi nospodrināti, podi un izlietnes tīras un gr8das arī tualetēs izmazgātas! <3

viss ir labāks melns

visādi iedvesmojoši ieraksti cibā. es ik pa laikam cenšos vairāk pastaigāt lai būtu tās 30+ minūtes 3*nedēļā raitas pastaigas svaigā gaisā, vēlams nedaudz iesvīstot, bet šonedēļ esmu pastaigas apvienojusi ar lietderīgo, bet ne reizi gājusi speciāli staigāt un to tomēr jūt. ir grūti sākumā - īd pēdas, bet pēc 5 min jau jūtu, ka besis atkāpjas. lai gan tikai šodien atgāja sāpes trīs pēdu locītavās, ir tomēr tur tas artrīts un subluksācijas reizēm jūtamas.

nav spēka iedziļināties zinātniskā literatūrā prieka pēc, bet nejauši uzskrienot virsū dažādām gudrām pētniecēm ik la laikam noskatos īsvideo par sieviešu veselību un cenšos vismaz vienu reizi dienā pa kāpnem kāpjot lejā stampāt lai izmasējas skelets, šobrīd nav resursu iet uz kačalku

Brooks C17 ir mans mīļākais velosipēda sēdeklis uz mūžu.

Vincit Online.