protams, ka pienāks. patiesībā tas ir par kļūšanu vienkāršākam un godīgākam pret sevi, tas ir par prāta nevis kādas mistiskas mayas lāsta apturēšanu. dzīvniekiem tā vieta ir pieejama visu laiku, un bērniem līdz 7 g v

Jā, pievienojos par prāta atklātāku pielitošanu. Prāts tiešā ir kā reflekss, kas ir jāatslābina. Bet dīvaini, ka pat ja ir vēlme to idarīt, prāts tikuntā visu kontrolē. I guess you have to call it as it is - ar vēlmi nepietiek, un vajag prāta vingrinājumus/meditāciju, but laziness is real.

meditācija ir grūtais ceļš nopietniem cilvēkiem un tai ir daudz dažādu ieguvumu, jo tā ir prāta treniņš, bet tieši šim te der arī ceļš, ka tu vienkārši pastiprini kontaktu ar ķermeni un sirdi. dziedāt, dejot, dauzīties, citiem patīk kaut ko zīmēt, krāsot, stādīt. jebkas kas sagādā bērnišķīgu prieku ir īstais ceļš.

Bet ja neadresē prātu, tad viņš savā pašplūsmā turpina reaģēt.. un lai cik mēs rotaļātos, tas viņa veidus nemainīs. Varbūt uz kādu brīdi novērsīs uzmanību, bet es negribu visu mūžu histēriski rotaļāties, lai tikai nevajadzētu skatīties uz prāta tirāniju.
Bet varbūt es runāju kaut kādas muļķības, jo iespējams ka prātu no dvēseles nevar tik prasti nošķirt. Tomēr intuitīvi šķiet, ka ja gribas, lai prāts strādā man par labu, man viņš ir jātrennē nevis jāatstāj novārtā.

nu nevis muļķības bet false dichotomy, jo šī ir saruna par praksi, par prāta un miesas attiecībām, kuras nav hierarhiskas un kuras nevar saprast ar prātu šādā veidā stipri domājot :)) es esmu daudz ieguvusi no abiem, un esmu redzējusi gan cilvēkus, kas ir bik pārmeditējušies, gan arī tādus, kas ir sagājuši pilnīgā kundalini sviestā.

Fair enough.

Šī īsā diskusija man gan šķiet liek saprast, ka varbūt pat apslēptā pasaule currently būtu par daudz. Jo cilvēki vēl nav īsti iemācījušies dzīvot šajā elementāri-sarežģītajā realitāte. Kas notiktu, ja tajā piejauktu vēl visādas psihedēliskas entities un dimensijas un spēkus un lietas. I guess there is time and place, and now is not it. Tā jau grūti saglabāt saprātu un morāli pasaulē kāda tā ir. Tas visticamāk būtu daudz grūtāk vēl maģiskākā pasaulē. So lai arī aizspogulija mūs vāķa un biksta tepat blakus, iespējams ka ir semi-pateicīgi viņu pagaidām vēl neredzēt. Vai arī redzēt tikai tiem izredzētajiem, kas ar šo apziņas plašumu spētu kaut ko pienest pasaulei vai citiem. Bet tad tur arī jābūt tādai motivācijai apakšā, nevis recreational purposes.

mēs laikam esam dažādos burbuļos, jo no maniem kontaktiem vairāk kā puse (un arvien vairāk) noteikti ir ar vienu kāju tajā, ko Tu sauc par "maģisko pasauli". daži tur ir nokļuvuši arī sākotnēji caur recreational abuse of sacred medicine.

Wow defo esam dazhaados. Visi man paziistamie ir parastie mietpilsoniishi, mani ieskaitot. Ja atskaita vienu spontaanu nonduality epizodi, kas paarliecinaaja par aizspoguliju, neko citu neesmu pieedziivojusi, jo nekad neesmu lietojusi nekaadas drogas, neesmu mediteejusi.

Cilvēks nav vienkāršs dzīvnieks un bērns ir tikai ceļā uz pieaugšanu par pilnu cilvēku. Cilvēkam ir dots prāts.

Patiesi es jums saku: ja jūs neatgriezīsieties un nekļūsiet kā bērni, jūs debesvalstībā neieiesiet.

Good point, šis ir galvenais, ko izprast - ko tas tieši nozīmē?

ko tas nozīmē Tev?

domāju, ka es to patiešām sapratīšu - nevis intelektuāli teorētiski bet miesiski-garīgi, tikai ap 80 gadu vecumu. veci cilvēki priecājas par tām pašām lietām par ko mazi bērni, kļūst arvien līdzīgāki dabai.

Vienīgais, kas nāk prātā ir būt patiesam un darīt/runāt lietas no sirds, nevis aplinkus un ar slēptu motivāciju. Bērniem šie 'skills' nepiemīt.. viņi spēj uz pasauli skatīties atklāti, reaģēt atklāti, runāt atklāti. Neslēpt lietas no sevis un citiem.

Un kā neirozinātnieki saka un pierāda - mēs redzam un piedzīvojam to ko sagaidām. Tātād šķiet loģiski, ja mēs savu psihi apklājam ar dubultnozīmēm, maldiem, slēpšanu, aplinkiem, boundaries un tamlīdzīgiem filtriem, tad no realitātes pieredzam tikai mums 'pieņemamā' druskas.

Jā, es domāju cilvēki tikai uz vecumdienām saprot, ka pasaulīgie maldi un slapstīšanās do them no favours.

tas, plus vēl normāls kontakts ar savām emocijām.

Yup! Atklaatums savaas emocijaas arii. Bet lielaakajai daljai es domaaju tas ir nezheeliigi gruuti, jo pa gadiem sakraajies tik daudz sleepjamaa, taatad neatdreseetaa, ka peekshnji kljuut atklaatam un attieciigi dziivot, patieshaam ir kaa nomirt un augshaamcelties. Not a casual and pleasant thing to confront :/

Varbuut taapeec dziive mums dod seciigus, mazaakus un lielaakus izaicinaajumus, kas pieprasa sevis atmaskoshanu un atbrunjoshanu.