Vienīgais, kas nāk prātā ir būt patiesam un darīt/runāt lietas no sirds, nevis aplinkus un ar slēptu motivāciju. Bērniem šie 'skills' nepiemīt.. viņi spēj uz pasauli skatīties atklāti, reaģēt atklāti, runāt atklāti. Neslēpt lietas no sevis un citiem.

Un kā neirozinātnieki saka un pierāda - mēs redzam un piedzīvojam to ko sagaidām. Tātād šķiet loģiski, ja mēs savu psihi apklājam ar dubultnozīmēm, maldiem, slēpšanu, aplinkiem, boundaries un tamlīdzīgiem filtriem, tad no realitātes pieredzam tikai mums 'pieņemamā' druskas.

Jā, es domāju cilvēki tikai uz vecumdienām saprot, ka pasaulīgie maldi un slapstīšanās do them no favours.