Es ceru ka pienāks diena, kad nebūs jāpaļaujas uz sapņiem vai psihedēliķiem, lai ieskatītos realitātes dzīlēs. Es jau zinu, ka mēs visu laiku platām acīm skatāmies virsū aizspogulijas brīnumzemei, bet tāpat kā tie ļoti elementārie mākslīgi intelektie robotiņi redzm tikai punktiņus un svītriņas un pleķīšus, ne sajūtam ne dzirdam ne apzināmies visaptverošo dziļumu un nozīmi. Pagaidām mūsu nojausmas par īstenību kulminējas savādos garstāvokļos vai spontāni trāpīgās idejās, un vecajās labajās sagadīšanās un sinhronitātēs. Bet pieskarties mēs nevaram vai nedrīkstam?