Cilvēkam ir vajadzīgs tik maz, lai justu prieku un mīlestību. Tad kāpēc pasaule ir pati sevi tik skaudri samežģījusi un apmānījusi? Kāpēc cilvēki pataisa ienaidnieku viens no otra, ja viņi vēlas to pašu mazo, kluso, silto mīlestības gaismu sev sirds centrā? Es skatos apkārt un redzu mazus, smaržīgus kaķēnus, kas zvērīgām actiņām viens otram skrāpē un nezina kāpēc. Vai cilvēki nav mazi bērni, kas nezina ne sevi ne pasauli? Kā vēl lai izskaidro glupību, kurai tie lētticīgi piekrīt? Cilvēki arvien ir bērni gan savā glupībā gan savā sirdsmīļumā.

Vakar biju uz diskusiju starp Džonatanu Haidtu, Lordu Džonatanu Saksu un melnādainu minoritāšu pārstāvi sociologu Kehinde Andrews no BCU un 25-gadīgu I-Gen aktīvisti meiteni Eleanoru Peniju. Runa bija atsauce uz Haidta grāmatu par Coddling of American Mind, tāpēc runāts tika par free speech, trigger warnings, safe spaces un no-platforming.

Gāju ar kognitīvu zen, gatava simpatizēt ar visiem četriem diskusijas dalībniekiem. Bet mans pirmais iespaids uzreiz bija izteikts. Kamēr Haidts un Sakss bija nosvērti un laipni, Kehinde, nīgri saļimis krēslā, bija uzskrūvēts un sabesījies un Eleonora riktīgi hiper, pasīvi agresīvi jokojoša un making-faces, acis bološi kinda-ņirdzīgi-iedomīga, bet mazliet arī earnest, basically sort of muddled. Aptuveni tā, ka tu skaties uz šiem kaķēniem un domā, what is up with you guy/doll? Abi Džonatani bija gērbušies uzvalciņos un stalti, kamēr abas minoritātes bija diezgan parastās drānās, with minimal semi-normcore effort. Diskusiju vadīja BBC meitene Emīlija Maitlis, kas bija smuki saģērbusies ar sudraba nagulaku un mirdzošiem auskariņiem. Vakara gaitā mani patīkami pārsteidza viņas inquisitive, lucid, articulate kompetence.

Kā jau es prāta aizmugurē bija sagatavojusies, abas puses runāja viena otrai garām. I' fully prepared that I am thoroughly biased, bet viss, ko Džonatani teica šķita vienkāršs un loģisks, kamēr minoritātes maldījās vārdos un teikumos, un it kā mēģināja gan Emīliju, gan Džonatanus, gan publiku pārliecināt, ka visi viņus ienīst. Aptuveni tādā veidā, kad man pašai kā cilvēkam jāsāk domāt, vai gadījumā man nav rozā brilles, ka varbūt arī mani nīst, varbūt kā biju iztēlojusies savās sliktākajās nojautās pasaule ir sazvērējusies arī pret mani, varbūt domāt, ka viss ir vairāk vai mazāk kārtībā ir nāvīga kļūda, un man tomēr atnākot mājās vajag sakrāmēt apokalipses mugursomu. Es atceros katru reizi, kad savas neirozes dēļ domāju, ka teiksim veikalā vai metro uz mani blenž un džadžo un nievā, ka varbūt viņi ta jūtās visu laiku, kamēr īstenībā katrs pats baddie ir savā ekskluzīvajā prāta elles ballītē.

Mans secinājums noklausoties abas puses bija, ka minoritātēm ir sāpes un labi nolūki, bet pārsvarā mūsdienām neatbilstoša/nepamatota paranoja un OCD. Kamēr Džonatani ir pārāk sausi un neko labu nav izdomājuši kā risinājumu visai šai agravācijai. Un (Haidts) pat ne mazdrusciņ necenšas atzīt sāpju dzelmes minoritāšu sirsniņās, vai arī paši ir bijuši nedabiski stipri pārvarot sāpes un to pašu sagaida arī no citiem. Rabbi stāstīja, kā universitātē bija vienīgais ebrejs, bet ka saglabājis nosvērtu atvērtību iedzīvojās un transcendēja, un atrada kopsaucējus. Kas šķiet ideālais attieksmes variants, bet ko lai dara ar kaķēniem, kas no dabas ir drebelīgi un bailīgi un deep into the abyss?

Visvairāk no runātājiem mani imponēja Lords Sakss. Viņš vienīgais atstāja iespaidu, ka viņa prāts un sirds ir ļoti plaši, ka tur pietiek vietas gan sāpēm, gan līdzjūtībai, gan laipnībai, gan stingrībai, gan kompromisam, gan cerībai, gan iespējai, gan svētīgai neziņai. Viņš uzsvēra arī, ka pašlaik universitātēs notiek karadarbība, un ka karojot cilvēks nav atvērts sarunai, nav gatavs mācīties, nav gatavs attīstīties. Ka saskarsmē ar Otru one needs to offer charity of spirit, kas ir vienīgais veids, kā nokļūt vienam pie otra. Tas man atsauca atmiņā Svētdienas runu pie Brīvības Pieminekļa, par "iešanu vienam pie otra, neskaitot soļus" un "necīnīšanos vienam ar otru, bet kopā pret tumsu". Garīgums vienīgais spēs izglābt pasauli, lūdzu Dieviņ pasteidzies, bet dari tā kā tu gribi nevis es.

Eleonora skaidroja, ka cilvēki pārvērtē safe space, trigger warnings džezu. Ka tās ir vienkārši atsauces, kur cilvēkiem uzelpot, pirms ķeršanās klāt stresainām situācijām. Kamēr Haidts pastāvēja uz to, ka tas ir kaitīgi, jo konstanti expecting triggers and being on high alert for danger, people actually prime their psyche for excess stress and paranoia. Thus a great amount of mental energy gets drained away in fear, energy that could be used to learn and evolve. It is sort of like voluntarily signing up for continuous PTSD. Es uzreiz iedomājos, ka tas ir kā visu laiku gadīt, kad tev noraus plāksteri vai špricēs, kamēr ja norauj plāksteri vai iešpricē negaidot, tas nešķiet nekas traks un ātri aizmirstas.

Kad pienāca laiks publikai uzdot jautājumus, visskaudrākais bija brīdis, kad melnādains džeks retoriski prasīja Kehindei, kāpēc viņš runā tā it kā visi melnādainie cilvēki pasauli uztvertu tā kā viņš, kāpēc viņš visus viņus iegrūž vienā grozā? Ka viņš skatās šajā auditorijā un neredz cilvēku ādaskrāsu, ka viņš redz cilvēkus-individualitātes, kas viņam palīdz būt optimistiskam un atrast kopību. Uz ko Kehinde atbildēja, ka viņš ir deluded un dzīvo in a pink-glasses fantasy world, kas man šķita nogalinoši un ļauni. Tev nebūs nokaut, bet viņš nokāva savu brāli. Tad vēl piecēlās un runāja viena sieviete, kas uzsvēra, ka dzīvē vienmēr ir vadījusies pēc motīva, ka nekas, ne tas ka viņa ir sieviete, ne viņas ādas krāsa, nespēj viņu ierobežot ja viņa neatļauj (pat ja var), ka šāda atieksme un doma ir viņai palīdzējusi sasniegt, ko viņa ir vēlējusies. Tas vairāk bija kā komentārs, bet es iedomājos, ka Kehinde domāja, ka arī viņa ir muļķadesa.

Es protams arī būtu gribejusi uzdot jautājumu, varbūt Lordam Saksam, bet izkristalizēju to tikai uz trotuāra pa ceļam mājas. Es būtu taujājusi:

It is apparent from this discussion tonight, and discussions alike in every type of forum all over the world, that both sides feel very strongly about their "truths" and seem impossible to be reconciled. It seems like often it is the case that each side speaks past the other, either not fully grasping the other's argument and experience, or not wanting to acknowledge its validity. This verges on being absurd, as isn't it so that all of us humans share the same need and want, to be heard, to be loved, to love and to experience joy and peace? Whoever thinks that this can be built on the ruins of the other, on others' pain and destruction, seems to me, must be in grave error. Can it be denied that there is no winner in any war, as how can the pain of the other can be a victory worth having?
Therefore, my question is: How do we reconcile? Can we reconcile this? More specifically I want to find out, perhaps from Lord Sacks, what would the role of siprituality be in moving toward any potential reconciliation?

Pēc runas, es pa tumsiņu cauri Westminsterai, cauri lietum un staltiem, vēja tramdītiem kokiem un milzīgu kļavu lapu virpuļiem devos uz metro, pa ceļam nopērkot siltu de-kafiju. Manu sirdi bija piepildījis siltums un cerība, dēļ rabbi teiktā un klātbūtnes. Ja pasaule tiks glābta tad caur Viņu.