Tu ļoti insightful raksti, pilnībā piekrītu.

Cilvēka psihe ir ļoti wacky. Es no vienas puses totāli saprotu minoritātes, jo kad tev dzīvē notiek kaut kas, kas ir ļoti sasāpējis, akūts, aktuāls, tad gribot negribot tu apkārtnē ieraugi un pat meklē savas sāpes pierādījumus. Šajā sakarā, katrs individuāls cilvēks ar savu psihi ir minoritāte. Bet tas ir risks, savu sāpi pataisīt lielāku un neizturamāku un dusmīgāku, nekā tev pašam nāk par labu.

Kamēr cilvēki, kuriem nav tā pati sāpe, ir neiecietīgi pret tavu procesu, un negrib/nespēj iedziļināties un ar to auklēties. Un šķiet negrib meklēt cēloņus bet uzreiz izrēņināties ar sekām, jeb vispirms izrēķināties ar sekām pirms meklēt cēloņus. Šķiet virspusējība ir kļūda šeit.

Diemžēl abām pusēm kaut kas ir jāuzupurē, lai atrastu vienojošo, man tā intuitīvi šķiet, vadoties no savas dzīves pieredzes.

Tāpēc jā, empātija vai drīzāk ļaut otram vienkārši runāt un otrā klausīties, abiem varētu palīdzēt nokļūt līdz problēmas saknei.

Pašliek šķiet neviens īsti nav uz to spējīgs un viens otram vienkārši grib uzlikt vāku. (Un tad abi var gaidīt nenovēršamu eksploziju un anihilāciju)