Mani atkal vienmēr ir padarījusi nelaimīgu ideja, ka man vajadzētu fokusēties uz kaut kādu mītisko, supposed identitāti, kurai man būtu jāpieslienas. Vislaimīgākā esmu jutusies, kad esmu iesaistījusies pasaulē incognito, with no agenda or strict rules, nelielikusi sevi plauktiņā. Savukārt katru reizi, kad es uz sevi paskatos caur kaut kādu konkrētu identitāti, es tiešām jūtos izolēta, ievainojama un maza, kurai visi uzbrūk. Es domāju cilvēka psihe ir parāk sarežģīta un neizdibināma, lai tā apmierinātos ar to, ka cilvēks sevi pasniegtu kā kaut kādu identitāšu kolekciju. Man šķiet one true opression and enemy of true freedom is the idea that we have to pick identities.