Man šķiet, ka no psiholoģijas viedokļa ir svarīgi apzināties katram savu identitāti.

Ir ļoti daudz identitāšu, kuras ir noteiktas pēc rases, dzimuma, seksuālās orientācijas, ienākumu līmeņa, reliģijas utt. Visas šīs identitātes cilvēkus šķeļ.

Ir jāspēj pacelties līdz vienojošām identitātēm un tad skatīties no tā skatpunkta.

Nav viegli uzreiz uzlekt uz "planētas iedzīvotājs" vai "apziņa, kas piedzīvo pieredzi kā cilvēks", bet ir daudz starpstadiju. Kaut vai "skolotājs Latvijā".

Ja cilvēks apzinās savas identitātes, tad var ar prātu izvēlēties, kas ir.

Citādi, ja šī izvēle notiek emocionāli, viņu var ļoti viegli triggerot. Un viņu var ietekmēt. Viņam var draudēt vai radīt bailes, ka viņu izstums no kādas no šķeļošajām identitātēm.

***

Tā kā man un katram ir izvēle, uz kuru no identitātēm vērst uzmanību.

Jā, tas, ka es sevi identificēju ar skolotājiem un studentiem, nemazina faktu, ka esmu ne-cisgender vai ne-hetero, taču tā kā man nav svarīgi visiem sejā iebāzt, ka man kā kādai no minoritātēm ir slikti, es varu tā vietā priecāties par to, ka man kā kādai citai identitātei ir vai nu labi, vai vismaz tā, ka nav sajūta, ka mani nospiež.