Nākošpirmdien jāsaņem dūša, un jāiet viņu & co apšaubīt.

Tā ir tā sanāksme par Rubeni? Kāpēc apšaubīt, nepiekrīti?

Nepiekrītu, JO Rubenis & draugi nesludināja kristietību jau gadiem, bet gan vairāk ņūeidžu, zen, Jungu un psiholoģiju piemērotu moderniem "meklējošajiem" prātiem. Tas nekas, tas jau nav nekas slikts, tikai tam nav nekāda sakara ar baznīcu, to var dabūt jebkur citur. Šeit jautājums ir pavisam vienkāršs - kam lielāka taisnība, Rubeņa vai Jēzus vārdiem. Šādos svaru kausos nostādīti, viss ir skaidrs. Tas gan nenozīmē, ka LELB nebūtu problēmas, tās ir, un ir saistītas tieši ar kristietības trūkumu un sēdēšanu uz diviem, trīs, četriem krēsliem.

Man izskatās, ka baznīcai ir diezgan mazs sakars ar Jēzus vārdiem. Jungam un Rubenim un Paičam, manuprāt, ir daudz vairāk sakars ar Jēzu nekā baznīcai. Baznīca pielūdz pati sevi nevis Jēzus vēsti. Banīca ir tas pret ko Jēzus iestājās un mira. Jēzus baznīca bija ārpus baznīcas. Baznīca aizliedz to sapratni un palīdzību, ko Jēzus sludināja un veica. Protams, baznīca kā community ir forša, bet man šķiet tai nevajag ķecerīgi piesavināties Jēzus vārdu.

Kurai baznīcai? Kādai no baznīcām, vai Baznīcas konceptam vispār?
Vēlreiz, baznīca ir tā vieta, kas jau 2000 gadus turpina teikt to, ko Jēzus, aicinot atgriezties no grēkiem un sludinot grēku piedošanu un izlīdzināšanos ar Dievu.
"sapratni" vai "sapratnes" subjektīvu sajūtu varēja dabūt jebkurā gnostiķu mācībā arī pirms 2000 gadiem, un šodien jebkurā psihologu kantorī.
par to, kas ir baznīca postapokaliptiskajā laikmetā, pēc Notikuma, principā ir visa apustuļu darbu grāmata.

Es saprotu, kas ir baznīca. Mana vienīgā pretenzija ir, ka baznīca bieži uzvedas pretēji Jēzus mācībām, lai arī Jēzus mācības ir baznīcas premisa. Bet kā jau es teicu, es pieļauju, ka es Jēzus mācības saprotu nepareizi, so I'm no judge.

Bet, protams, ka baznīca visai bieži uzvedas pretēji Jēzus mācībām. Baznīca taču sastāv no dzīviem, empīriski detektējamiem un kritušiem cilvēkiem. Tāpēc jau runā par redzamo un neredzamo baznīcu. Tomēr, kā raksti, ir kādas premisas, no kurām atkāpjoties, tūlīt pat empīriski ir skaidrs, ka runa vairs nav par baznīcu.

Protams, kritušiem cilvēkiem. Un vai Rubenis ir kritušāks par citiem kritušajiem? Varbūt tādā nozīmē, ka viņš pārlieku ineteresi izrāda par psihi. Bet psihe, manuprāt, eventually ir tā, kas spēs skaidrāk redzēt Dievu.

Jā, tāds pats kritušais kā mēs visi citi jebkurā brīdī neuzmanības dēļ var uzrakstīt kaut ko šādu: "Viena no metodēm, kas patiešām palīdz izprast un dziedināt sevi un attiecības, ir eneagramma. Šī mācība cilvēkus sadala deviņos tipos. Piederību pie konkrētā tipa ir iespējams noskaidrot tikai tad, ja cilvēks atklāj savu lielāko problēmu, ko parasti no sevis slēpj. Eneagramma ne tikai palīdz cilvēkam atrast savu konkrēto tipu, bet arī parāda, kā katra tipa pārstāvis var evolucionēt, piedzīvojot izaugsmi un mainot sevi." Un kad citi kritušie, kuri tomēr cenšas mainīt šo statusu un turēties pie kādas skaidrākas bākas gaismas, pasaka, ka šeit kāds mācītājs savā kritībā ir pāršāvis pār strīpu un vai mācītājs - kurš ir tāds pats grēcinieks kā mēs visi! - vēl joprojām domā un uzskata tā, kā še rakstīts, un ja viņš paliek pie šiem saviem vārdiem, tad pārējiem jāuzdod jautājums, vai šis cilvēks tiešām runā par Jēzu, kā pats to galvo.

Fair enough. Visas teorijas, lai cik komiskas un banālas, tāpat tiek radītas tikai lai labāk sevi integrētu pasaulē - lai arī tās var būt muļķīgas, tas nav ļaunums. Ļaunums vien parādās, kad teorijas kļūst svarīgākas par to mērķi. Bet es saprotu, ka it can be distasteful, un Jēzus patiesība ir tik potenta tieši tāpēc, ka ir vienkārša. Bet citiem vajag "eneagrammas" (lai kas tas arī buutu..), lai raisītos sapratne.

Bet fair enough, es pati apdomājoties šorīt secināju, ka baznīca un Rubenis is just not compatible, lai kādi būtu abu oriģinālie intentions. Man ir žēl, jo es vienmēr gribu, lai visi apvienojas un dzīvo draudzīgi, bet pasauli nevar noturēt kopā, ja tā grib plēsties pušu.

Ja personīgi, es nešaubos, ka Rubenis ir gudrs cilvēks, mani pašu savulaik ir iedvesmojušas un iespaidojušas vairākas dzīvās un rakstiskās intervijas ar viņu, pāris reizes pēc Ziemassvētku dievkalpojuma Torņakalnā (lol, svētku baznīca) senāk, nākot mājās, nāca raudiens, jo viņš visu tik precīzi teica masu pasākumā tieši par manām tā brīža aktuālajām problēmām. Es tāpat nešaubos, ka arī pēdējā Rubeņa grāmata par attiecībām, pat ar visām eneagrammām un tantru, kādam var būt noderīga, man pašam vajadzētu viņu palasīt no idejvēsturiskā griezuma mīlestības filozofijas cauri laikiem ietvaros. Tāpat es nešaubos, ka Rubenim ir bijis milzīgs ieguldījums Latvijas jaunāko laiku vēsturē un arī savulaik daudzu cilvēku uzvešanai uz kristietūbas ceļa.
But that's it, kaut kādā brīdī skaidrs, ka Rubenis arī ir mainījies un viņam ar biedriem kaut kas cits ir kļuvis aktuālāks un viņš ir "gājis tālāk", Kirkegors no neskaitāmiem saviem tekstiem ir iemācījis, ka viena no modernā cilvēka galvenajām problēmām ir šī vēlme neapstāties un nesagremot, bet gan "iet vēl tālāk" un pārvarēt, alas, jāpraktizē prakse apstāties jeb nostāties pareizajā punktā. Man jau vairākus gadus šķiet, nē, nevis šķiet, bet es to zinu, kas ir šis pareizaus punkts, uz kura jāstāv un kurā jāsagremo un jāiedziļinās, lai tas piestrāvotu visas esamības un personas dziļākos nostūrus - es redzu, ka šajā punktā apropriācija ir totāli dziļa un es esmu tikai virspusē. Kamēr citiem vajag atrakcijas vai visa padarīšanu tikai par stāstu vai par lielu generic psihes metaforu, kas kā supposed "teorija" skaidro viu un palīdz orientēties pasaulē. Paldies, to pašu efektīvi dara arī modernā zinātne, sociālie tīkli un pat marihuāna vai ayahuasca.

Jēzus arī lūdz, lai visi pēc viņa būtu kā viens - droši vien tāpēc, ka viņš ļoti labi zināja, kas sekos. Tai pat laikā viņš saka, ka viņa dēļ saecēsies vecāki ar bērniem, sieva ar vīru, tautas, jūdi utml. Un mani pievelk tieši šis aspekts - ka patiesība ir kaut kas nopietns, totāls, kategorisks, š a u r s ceļš, ka likmes ir augstas, nevis anything goues un "gan jau viss būs labi".

Rūgtums jau ir tieši par forfeiting - jo, piemēram, tiešām ir tāda lieta kā kristīgā meditācija ar savu specifiku un differance, bet cilvēks atver Rubeņa "kristīgo meditāciju", un tas izrādās zen vai upanišādas sort of kristīgā mērcē. Jābūt godīgiem.

Šeit viens (tiesa, autors neluterānis un neintelektuālis, bet tas nekas) labs kopsavilkums - http://www.laikmetazimes.lv/2018/03/06/rubena-sagas-jauna-sezona%E2%80%A6/
Un te var vnk ignorējot visu pārējo redzēt citātus no Rubeņa grāmatas, kuriem ar Kristus sacīto ir ļoti attālināts sakars - http://www.laikmetazimes.lv/2017/01/30/vardes-kurkst-pa-gravi-atkal-ruben%E2%80%99s-ruc%E2%80%A6-pardomas-par-kadu-gramatu/
http://www.laikmetazimes.lv/2017/02/06/vardes-kurkst-pa-gravi-atkal-ruben%E2%80%99s-ruc%E2%80%A6-pardomas-par-kadu-gramatu-2dala/
Nu nav kristietība anything goes, nav.

Man nav vaļas iedziļināties un lasīt. Varbūt Rubenim un baznīcai tā būs abiem labāk. For all I know, jebkura vieta pasaulē ir baznīca. Un es saprotu, ka kristietība ir cilvēku radīta un kopta dogma uz kuru cilvēkiem ir tiesības. Un katrs Jēzus sacīto saprot caur savu personīgo sirds+prāta lēcu. Man, piemēram, vienmēr ir šķitis obvious, ka Jēzus bija ļoti smagi ņūeidžīgs revolucionārs, kam baznīca un farizeji bija antipātiski, tāpēc man šķiet, ka viņam arī mūsdienu baznīca šķistu antipātiska, it sevišķi tāda, kas izslēdz Rubeni.

Bet tas ir forši, ka tu tur iesi diskutēt, es ceru, ka tev sanāks un man būs prieks, ka varēsi paust savu viedokli.

Nu, Jēzus pats saka, ka, kur divi vai trīs cilvēki pulcējas viņa vārdā, tur viņš ir starp viņiem, un kur viņš ir, tur arī ir baznīca, jā. Jautājums ir tikai par to, vai Rubenis ar draugiem ļaudis maz pulcina Jēzus vārdā. Man jau tieši antipātiskas-piekrāptības sajūtas rodas tad, kad es it kā aizeju uz baznīcu, lai dzirdētu kaut ko cilvēku neradītu un neizfunktierētu, bet tad Rubenis ar draugiem sāk runāt visādas cilvēku gudrības, uzdodot tās par kaut ko, kā raksti, cilvēku neradītu un nekoptu.
Bet es negribu neko vairāk, kā būt tur, tajā brīdī, pie Jēzus kājām, klausoties viņa vārdos.

Jā tas ir galvenais jāutājums - vai šie cilvēki pulcējas Viņa vārdā. Gan burtiskā vārdā un vārdos, gan visās Jēzus mācībās, kas būtībā ir mīlestība. So es kļūstu aizdomīga, kad mīlestības nav.
Dažas lietas ko Rubeņveidīgie saka ir stulbas, bet dažas, manuprāt, ir Jēzus mācību izvērsums. Jēzus mācības bija vienkāršas un kompaktas un koncentrētas, potentas, bet apslēptas metaforās. Rubeņveidīgie šīs metaforas atpako saprotamākās metaforās (vārdos). Es domāju, ka patiesības graudus uzlasa sirds, pārējais šķiet tizls.

Jā, mīlestība ir viens no, ja ne galvenais Jēzus vārdu auglis, pēc kura var spriest un pazīt pašu koku. Tāpēc mācītājiem to normāli vajadzēja izrunāt savā starpā, nevis apvainoties un tad mest uz āru, lai sabiedrība, mediji un masas iztiesā.
Zīmīgi, bet tajās JD daļās, kur visvairāk runāts par mīlestību, starp citu, tieši tikpat daudz ir runāts arī par patiesību. Mīlestības apustulis Jānis nonstopā mīlestību saista ar patiesību. Un, ja reiz Jēzus mīlestība ir tik svarīga, tad kāpēc to falsificēt ar to, kas dažbrīd šķiet vai jūtas kā (cilvēciska) mīlestība.

Jo Jēzus teica "Mīliet viens otru." un cilvēki mēģina aptvert, ko tas nozīmē. Un viņi to vēlarvien neaptver, tāpēc arī šādi notikumi baznīcā. Tāpēc arī Rubenis un viņa draugi izmisīgi mēģina aptvert, ko tas nozīmē un ietver. Tas ir lāsts un krusts dzīvot cilvēku pasaulē un absolūts, neizbēgams uzdevums mīlēt cilvēkus. Un šī mīlesība nav patīkama, bet smags, nepatīkams pienākums. Tā, manuprāt, nav falsificēšana, bet gan cilvēka krusts - iemīlēt citus cilvēkus, kas ir daudz sliktāki par Dievu. Bet neviens to negrib darīt. Tāpēc sapulcējas pilna baznīca cilvēku, kas ir gatavi mīlēt Dievu, bet ne viens otru.

Jā, bez šaubām. Es tikai nesaprotu, kāpēc torņakalnieši to ir pavērsuši tā, it kā pret Rubeni būtu taisīts kaut kāds masīvs naids. It kā kāda viņa teksta apšaubīšana vai kritizēšana būtu nemīlestības izpausme. Ja baznīca nebūtu uzdevusi šādus smagus, pēc nemīlestības izskatošos jautājumus daudziem mācītājiem - iespējams, tieši rūpējoties par mīlestību - kristietība būtu izbeugusies jau pirms 1800 gadiem. Kāpēc rodas dogmas, mācīubas, doktrīnas, jā, pat ticības apliecības? Kā rakstīji, visādi Jēzus sadalīšanas un formulēšanas mēģinājumi. Dogmas jau nav pašmērķis, ko iesāksi vnk ar pliku, abstraktu, no dzīves izņemtu dogmu? Dogmas, kodolīgas ticības apliecības tiek formulētas tieši tajos laikos, kad Jēzu mēģina dažādi ar cilvēku gudrību palīdzību aizskaidrot prom. Kāpēc, piemēram, mēs ticības apliecībā sakām "Un uz vienu Kungu Jēzu Kristu, Dieva vienīgo Dēlu, pirms mūžīgiem laikiem no Tēva dzemdinātu, Dievu no Dieva, gaismu no gaismas, patiesu Dievu no patiesa Dieva, dzemdinātu, nevis radītu, vienādu ar Tēvu būtībā; caur kuru viss ir radīts, kurš priekš mums, cilvēkiem, un mūsu pestīšanas labad nāca no debesīm, iemiesojās no Svētā Gara un Jaunavas Marijas un tapa cilvēks; par mums sists krustā Poncija Pilāta laikā, cietis un guldīts kapā, trešajā dienā augšāmcēlās saskaņā ar Rakstiem, uzkāpa debesīs un sēž pie Tēva labās rokas, un godībā atkal nāks tiesāt dzīvos un mirušos; viņa valstībai nebūs gala."
- saproti, katrs no šiem formulējumiem nav vienkārši flight of fancy vai kaprīze vai show off, katrs no šiem formulējumiem ir radies asā polemiskā situācijā, kur dažādi cilvēku gudrības skolotāji (vai "meistrari") ir sludinājuši ko citu, vienlaikus to uzdodot par the real thing. Tāpēc jau šīs dogmas, piemēram, tik daudz neuztraucas par kādiem reāliem tā laika filozofijas novirzieniem, piemēram, stoiķiem vai epikūriešiem, jo viņi jau nemaz negalvo, ka runā par Jēzu.

Man šķiet vienai pusei šķiet, ka Jēzus mācība tiek atšķaidīta, kamēr otrai pusei šķiet, ka Jēzus mācība tiek iegrožota (nepietiekami izvērsta). Es laikam neesmu pietiekami kompetenta, lai pretotos taviem argumentiem. Jo man pašai dažreiz šķiet, ka ir nepieciešams iet dziļāk, domāt vairāk, kamēr citreiz šķiet, ka tas ir kaitīgi un vajag vienkārši pakļauties un ticēt uz Jēzu un miers. Ka metaforas ir veselīgākas, ka sinepju graudus nevajag izplaucēt, jo tad tie novītīs un sapūs. Citreiz šķiet, ka metaforas nav peitiekamas, tās vajag atvērt un izpētīt un representēt un izvērst. Es saprotu gan Rubeņa kompulsiju novirzīties no tēmas, gan konservatīvās baznīcas uzstājību uz fokusu un tīcības procesa svarīgumu (ticība bez izķidāšanas). Īstenībā paldies par taviem komentāriem, šis ir so typical, es šajā konfliktā atpazīstu pati savu konfliktu.

Bet kā gan lai vēl citādāk "izvērš" Jēzus mācību, kā vien sludinot to, ko viņš teica tālāk pasaulē, vienlaikus ar Dieva un prāta instrumentālā lietojuma palīdzību atspēkojot visādas cilvēku konstrukcijas un aizsargmehānismus (redz, lietoju metaforu no "psiholoģijas" tomēr pašu būtību nepsiholoģizējot - metaforām ir robežas!).

Protams, ka ir jāiet dziļāk, bet pa tēmu. Kā jau rakstīju, ir jāiet dziļāk tajā punktā, nevis jāmēģina atrast citi punkti, no kuriem padziļināt iepriekšējo punktu. Runa ir par virzību - kam dosim priekšroku - punktam Jēzum, no kura izgaismot, atmaskot un apskaidrot visus citus punktus, jebšu no šiem citiem punktiem gaismot, skaidrot, pievilkt Jēzu?

Raksti un Jēzus paši par sevi lieto gana daudz metaforu, kurās nevar beigt iedziļināties. Taču tad pēkšņi izdomā vispār visu kopumu padarīt par vienu lielu metaforu, piemēram, "garīgajai augšanai", "psihes nobriešanai", "pašidentifikācijas procesam" vai "autentiskai dzīvei/evolucionēšanai" - un tas skaitās oriģinālā vēstījuma padziļināšana, metaforu "atpakošana". Neviena disciplīna nedarbojas bez metaforām, tāpēc ir jābūt ekstra uzmanīgam un paškritiskam, kad šādu citu disciplīnu fancy metaforas attiecina uz kaut ko tik ekstra un kritisku kā Jēzu, sevišķi, ja vienu metaforu mēģinājumā izvērst aizstāj ar kaut kādu vispārējāku metaforu.

Ticība/Ķidāšana, progresīva/konservatīva baznīca ir kristietībā ir viltus dihotomijas, aizlienētas no dzīves, kurā grēka radīto kognitīvo traucējumu dēļ viss ir sašķelts un fragmentēts. Piemēram, baznīca/Kristus ir g a n konservatīva, proti, kādā pamatā un pagātnes punktā - no kurienes mēs nākam un uz kā stāvam momentā - balstīta, gan radikāli jauninoša vaiprogresīva, jo pārradīts tiek gan cilvēks, gan beigās atjauninātā visa pasaule. Taču tie nav mākslīgi nodalāmi. Tāpat ar ticību. Jā, ticība meklē un raugās tikai uz Jēzu. Bet ticība grib arī dzirdēt un zināt, un s a p r a s t, ko Jēzus ir teicis, lai pēc iespējas dziļāk, tuvāk un eksistenciāli nopietnāk Jēzus vārdus iesavinātu savā dzīvē. Pasaule nemitīgi met virsū visādu pseidodrazu - jā, var vienkārši novērsties un skatīties uz Jēzu, un ar to pietiek un ir gana. Bet daudzos gadījumos Jēzus saka, ka mēs esam pasaulē, skatieties uz to drazu, pazīstiet to, ziniet, ar ko ir darīšana,un atbildiet tai ar patiesības vārdiem un pieķerot to viņas melos un viltus solījumos. Dievs arī dāvā gudrību Jēzū, taču tā ir gudrība, kas pasaules acīs izskatās kā ģeķība un "akla paļaušanās". Svētīgs tas cilvēks, kurš ne brīdi neizjūt pasauli kā traipu un nejūtas tās izaicināts un kārdināts, viņš visu skata un pazīst jau Dieva gaismā.

Nu jā bet es vispār nesaskatu konfliktu starp Jēzus mācību un citām garīgajām mācībām (tajā skaitā eneagrammu) If anything, Jēzus mācība šķiet viskoncentrētākā, kamēr citas fokusējas uz konkrētiem aspektiem. Tāpēc arī man nav pretenziju pret Rubeni, Paiču, Krišnamurti, Jungu vai jebkuru citu cilvēku, kurš grib izprast esību. Es domāju, jebkas par cilvēku ir par tēmu. Es neredzu, ka Jēzus būtu runājis tikai par konkrētiem cilvēka aspektiem, bet noliedzis, ambivalējis citus. Es domāju tā nav pseidodraza, kamēr cilvēks patur fokusā Jēzu un to, ka viņa personiskā esība nav nekas vērtīgs pats par sevi (bez fokālā punkta), bet tā izprašana ir vērtīga.

Nu lūk, es, savukārt, starp Jēzu un visām citām "garīgajām" mācībām un cilvēku filozofijām saredzu totālu bezdibeni, bezgalīgu kvalitatīvo atšķirību. Kad es domāju par krusta notikumu, viss cits vienkārši sašķīst. Krusts nav nekāda vispārēja teorija vai spekulācija, vai versija - pat ja koncentrēta! - par esību un cilvēku. Es no krusta nespēju izlobīt nekādu tēmu, nekādu versiju, nekādu piedāvājumu, jebkādas manas, cilvēces, tautu pretenzijas uz gudrību, antropoloģiju vai ontoloģiju vienkārši atkāpjas krusta priekšā. Principā, krusts ir uzbrukums jebkādai cilvēka konvecionālajai domāšanai, kaut vai ar visaugstākajām garīguma pretenzijām.
Tas jau nenozīmē, ka esmu pret visiem citiem "meklētājiem", kuri mēģina izprast esību vai cilvēku, tos visus var redzēt, kā mēģinājumus taustīties pa miglu, un šajos miglas vālos kaut ko sazīmēt. Bet dzīvē esmu saskāries ar ļoti maz filozofijām, kuras atklāti un godīgi apzinātos savas robežas un cilvēka fundamentālo nespēju jebkādos garīgajos jautājumos. Ne velti Sokratu sauca par visgudrāko sava laika filozofu. Bet tas nebija nekāds garīgums, tā bija vienkārši daudz maz godīga attieksme pret cilvēka spējām šajā pasaulē.

Jā, Jēzus runā par cilvēku tā veselumā, protams. Taču Jēzus gana daudz ko noliedz, noraida, jā, pat nolād un saka plenty of - kā angliski brīnišķīgi skan - hard sayings. Kaut vai, ka viņš pats, jā, tikai viņš, Jēzus, ir Ceļš, Patiesība, Dzīvība. Un ka ceļš ir šaurs. Tie ir visai nopietni apgalvojumi, ar tālejošām konsekvencēm pret visiem citiem ceļiem un piedāvājumiem. Jebkas par cilvēku varbūt ir par tēmu, taustīšanās ziņā, taču neba nu j e b k a s par Cilvēka Dēlu ir par tēmu, jo, no tā, ko domājam par Cilvēka Dēlu, ir atkarīgs totāli viss, kas skar mūs kā cilvēkus.

Ko tu tieši domā ar krustu?

Šķiet šai baznīcas problēmai ir divas daļas. Cilvēku izpratne par Jēzus mācību (izpratne par pašos svētajos rakstos izlasīto), un cilvēku attiecības.

Kad es lasu jauno derību, teju katrai Jēzus pateiktajai gudrībai ir ekvivalents kaut kur citu tautu mācībās. Es lasu, un sajūsmā māju ar galvu, ka nu ja, šis ir viens un tas pats kas ir visur, apbrīnojami, ar zinātnisku precizitāti! Un es nespēju aptvert, kā ja viena un tā pati lieta ir pateikta dažādiem vārdiem, ka cilvēki izvēlas domāt, ka vieni vārdi ir īstāki par citiem vārdiem. Tas ir kā pateikt, ka metāla bļoda ir labāka ūdens pasmelšanai kā māla bļoda. Eventually tie visi ir vārdi. Pašā Jēzus mācībā ir teikts, ka viņš runā līdzībās, ka sapratne ir kaut kas kam ir jāuzaug cilvēku prātos. Ja cilvēku prāti nav identiski, tad katram izaugs citādi, bet paēdīs visi vienādi. Un tad es nesaprotu, vai tie cilvēki kas uzbrauc Rubenim vienkārši nav pietiekami izglītoti un idealizē konkrētu vārdu lietojumu, esot vienaldzīgi par vārdu nozīmi, vai arī viņi vienkārši ir spītīgi un nobijušies.

Otra lieta ir cilvēku attiecības. Manuprāt, ir totāla iedomība bakstīt citiem acīs un peiteikties vilkt viņiem skabargas ārā, kamēr mēs visi staigājam ar baļķiem acīs. Cilvēkiem ir jāskatās uz Dievu, nevis vienam uz otru. Es domāju Rubenis skatās uz Dievu, kamēr viņa ķengātāji ir pārāk aizrāvušies ar skatīšanos uz Rubeni. Viņš ir tikai cilvēks, viņam ir unikāla psihe, viņš lietas var saprast caur kaut ko ko tu sauc par pseidodrazu, bet vārdi ir mehānisms nevis ontoloģiska patiesība. Plus tā pseidodraza ir reālas cilvēku reliģiskas pieredzes - iesmeltas vārdos. Dievs un Jēzus un viņu patiesība nevienādojas ne ar kādiem vārdiem. Tas ir tāpat kā paskatīties uz Jēzu un teikt - viņš ir tikai cilvēks, ko viņš sajēdz par Dieva patiesību, kas ir tas ko farizeji viņam pārmeta. Viņa cilvēka veidols ir medium, bet tas nav viņa svarīgākais atribūts. Cilvēki negrib, atsakās redzēt garām cilvēkam. Es domāju baznīcā ir gana cilvēku, kuru Dieva izjūta un sapratne variējas un atšķiras, Rubenis ir viens no viņiem kurš to parāda atklātībā. Man tas šķiet totāls pārkāpums pret Jēzu, sazvērēties pret kādu dēļ viņa individuālās pieejas, ja viņa sirds ir pareizajā vietā.

Anyhow, es saprotu to cik kaismīgi tu gribi aizstāvēt Jēzu un viņa mācību. Un tieši to katram vajadzētu darīt, ekskluzīvi, nevis ķidāt, kritizēt citiem viņu kaismīgko nodošanos. Piemēram, ja tu ņem mani par piemēru. Mani Jēzus mācības uzrunā par visu visvairāk pasaulē, tajā pašā laikā es saskatu nenoliedzamas līdzības, izvērsumus, papildinājumus viņa mācībai arī citās mācībās. Ja viņš ir mācību piramīdā, tad pašā galotnē, bet citas mācības viņu balsta (ne priekš viņa bet priekš cilvēkiem). Es gribētu būt daļa no baznīcas. Bet pēc tavas loģikas, es nekvalificējos un varu iet staigāt. Es domāju, ka daudzi cilvēki tā jūtas. Es domāju Jēzus mani nepasūtītu trīs mājas tāpēc, ka kādi viņa vārdi man sirdī izraisa to pašu sajūtu, ko Junga vārdi. Es to nespēju aptvert, tas man izraisa sašutumu un dziļu vilšanos tajā, kam bija jābūt kam labam, bet kas ir tagad pretējs. Varbūt mana (un pat Rubeņa) fleksibilitāte, ir izlūku fāze. Varbūt kārtīgi visu izpētot, mēs secinām ar spēju kaismīgumu, ka nē, tomēr Jēzus mācība ir vienkārša un fundamentāla, un nekas nekas cits nav vajadzīgs, bet mēs esam izraidīti dēļ sava nepiedodamā grēka. Atkal, šis šķiet absurdi un pretēji Jēzus mācībai.

Es domāju visu šo ir izraisījusi nevis cilvēku patiesā ticība un sirds un prāta skaidrība, bet gan egoisms, vienam otra soģīšana, prāta glorificēšana.

Es gan nezinu, ko iesākt šajā sakarā, jo es saprotu, ka pretēji domājošo cilvēku jūtas viņiem izliekas patiesas un spējas, un daļai arī ir no sirds. Varbūt šie arī ir tādi laiki, kad visi sašķelsies, un sāks nīst viens otru. Tikai man šķiet, ka tie kas atkritīs būs tie, kas paliks tādā baznīcā, kas nemīl - farizeji.

īsumā - "Jo man pašai dažreiz šķiet, ka ir nepieciešams iet dziļāk, domāt vairāk, kamēr citreiz šķiet, ka tas ir kaitīgi un vajag vienkārši pakļauties un ticēt uz Jēzu un miers." - abas lietas n a v savstarpēji izslēdzošas, tā ir viltus dihotomija. abas ir savstarpēji komplementāras.