Bet kā gan lai vēl citādāk "izvērš" Jēzus mācību, kā vien sludinot to, ko viņš teica tālāk pasaulē, vienlaikus ar Dieva un prāta instrumentālā lietojuma palīdzību atspēkojot visādas cilvēku konstrukcijas un aizsargmehānismus (redz, lietoju metaforu no "psiholoģijas" tomēr pašu būtību nepsiholoģizējot - metaforām ir robežas!).

Protams, ka ir jāiet dziļāk, bet pa tēmu. Kā jau rakstīju, ir jāiet dziļāk tajā punktā, nevis jāmēģina atrast citi punkti, no kuriem padziļināt iepriekšējo punktu. Runa ir par virzību - kam dosim priekšroku - punktam Jēzum, no kura izgaismot, atmaskot un apskaidrot visus citus punktus, jebšu no šiem citiem punktiem gaismot, skaidrot, pievilkt Jēzu?

Raksti un Jēzus paši par sevi lieto gana daudz metaforu, kurās nevar beigt iedziļināties. Taču tad pēkšņi izdomā vispār visu kopumu padarīt par vienu lielu metaforu, piemēram, "garīgajai augšanai", "psihes nobriešanai", "pašidentifikācijas procesam" vai "autentiskai dzīvei/evolucionēšanai" - un tas skaitās oriģinālā vēstījuma padziļināšana, metaforu "atpakošana". Neviena disciplīna nedarbojas bez metaforām, tāpēc ir jābūt ekstra uzmanīgam un paškritiskam, kad šādu citu disciplīnu fancy metaforas attiecina uz kaut ko tik ekstra un kritisku kā Jēzu, sevišķi, ja vienu metaforu mēģinājumā izvērst aizstāj ar kaut kādu vispārējāku metaforu.

Ticība/Ķidāšana, progresīva/konservatīva baznīca ir kristietībā ir viltus dihotomijas, aizlienētas no dzīves, kurā grēka radīto kognitīvo traucējumu dēļ viss ir sašķelts un fragmentēts. Piemēram, baznīca/Kristus ir g a n konservatīva, proti, kādā pamatā un pagātnes punktā - no kurienes mēs nākam un uz kā stāvam momentā - balstīta, gan radikāli jauninoša vaiprogresīva, jo pārradīts tiek gan cilvēks, gan beigās atjauninātā visa pasaule. Taču tie nav mākslīgi nodalāmi. Tāpat ar ticību. Jā, ticība meklē un raugās tikai uz Jēzu. Bet ticība grib arī dzirdēt un zināt, un s a p r a s t, ko Jēzus ir teicis, lai pēc iespējas dziļāk, tuvāk un eksistenciāli nopietnāk Jēzus vārdus iesavinātu savā dzīvē. Pasaule nemitīgi met virsū visādu pseidodrazu - jā, var vienkārši novērsties un skatīties uz Jēzu, un ar to pietiek un ir gana. Bet daudzos gadījumos Jēzus saka, ka mēs esam pasaulē, skatieties uz to drazu, pazīstiet to, ziniet, ar ko ir darīšana,un atbildiet tai ar patiesības vārdiem un pieķerot to viņas melos un viltus solījumos. Dievs arī dāvā gudrību Jēzū, taču tā ir gudrība, kas pasaules acīs izskatās kā ģeķība un "akla paļaušanās". Svētīgs tas cilvēks, kurš ne brīdi neizjūt pasauli kā traipu un nejūtas tās izaicināts un kārdināts, viņš visu skata un pazīst jau Dieva gaismā.