Nu lūk, es, savukārt, starp Jēzu un visām citām "garīgajām" mācībām un cilvēku filozofijām saredzu totālu bezdibeni, bezgalīgu kvalitatīvo atšķirību. Kad es domāju par krusta notikumu, viss cits vienkārši sašķīst. Krusts nav nekāda vispārēja teorija vai spekulācija, vai versija - pat ja koncentrēta! - par esību un cilvēku. Es no krusta nespēju izlobīt nekādu tēmu, nekādu versiju, nekādu piedāvājumu, jebkādas manas, cilvēces, tautu pretenzijas uz gudrību, antropoloģiju vai ontoloģiju vienkārši atkāpjas krusta priekšā. Principā, krusts ir uzbrukums jebkādai cilvēka konvecionālajai domāšanai, kaut vai ar visaugstākajām garīguma pretenzijām.
Tas jau nenozīmē, ka esmu pret visiem citiem "meklētājiem", kuri mēģina izprast esību vai cilvēku, tos visus var redzēt, kā mēģinājumus taustīties pa miglu, un šajos miglas vālos kaut ko sazīmēt. Bet dzīvē esmu saskāries ar ļoti maz filozofijām, kuras atklāti un godīgi apzinātos savas robežas un cilvēka fundamentālo nespēju jebkādos garīgajos jautājumos. Ne velti Sokratu sauca par visgudrāko sava laika filozofu. Bet tas nebija nekāds garīgums, tā bija vienkārši daudz maz godīga attieksme pret cilvēka spējām šajā pasaulē.

Jā, Jēzus runā par cilvēku tā veselumā, protams. Taču Jēzus gana daudz ko noliedz, noraida, jā, pat nolād un saka plenty of - kā angliski brīnišķīgi skan - hard sayings. Kaut vai, ka viņš pats, jā, tikai viņš, Jēzus, ir Ceļš, Patiesība, Dzīvība. Un ka ceļš ir šaurs. Tie ir visai nopietni apgalvojumi, ar tālejošām konsekvencēm pret visiem citiem ceļiem un piedāvājumiem. Jebkas par cilvēku varbūt ir par tēmu, taustīšanās ziņā, taču neba nu j e b k a s par Cilvēka Dēlu ir par tēmu, jo, no tā, ko domājam par Cilvēka Dēlu, ir atkarīgs totāli viss, kas skar mūs kā cilvēkus.