Nu lūk, es, savukārt, starp Jēzu un visām citām "garīgajām" mācībām un cilvēku filozofijām saredzu totālu bezdibeni, bezgalīgu kvalitatīvo atšķirību. Kad es domāju par krusta notikumu, viss cits vienkārši sašķīst. Krusts nav nekāda vispārēja teorija vai spekulācija, vai versija - pat ja koncentrēta! - par esību un cilvēku. Es no krusta nespēju izlobīt nekādu tēmu, nekādu versiju, nekādu piedāvājumu, jebkādas manas, cilvēces, tautu pretenzijas uz gudrību, antropoloģiju vai ontoloģiju vienkārši atkāpjas krusta priekšā. Principā, krusts ir uzbrukums jebkādai cilvēka konvecionālajai domāšanai, kaut vai ar visaugstākajām garīguma pretenzijām.
Tas jau nenozīmē, ka esmu pret visiem citiem "meklētājiem", kuri mēģina izprast esību vai cilvēku, tos visus var redzēt, kā mēģinājumus taustīties pa miglu, un šajos miglas vālos kaut ko sazīmēt. Bet dzīvē esmu saskāries ar ļoti maz filozofijām, kuras atklāti un godīgi apzinātos savas robežas un cilvēka fundamentālo nespēju jebkādos garīgajos jautājumos. Ne velti Sokratu sauca par visgudrāko sava laika filozofu. Bet tas nebija nekāds garīgums, tā bija vienkārši daudz maz godīga attieksme pret cilvēka spējām šajā pasaulē.

Jā, Jēzus runā par cilvēku tā veselumā, protams. Taču Jēzus gana daudz ko noliedz, noraida, jā, pat nolād un saka plenty of - kā angliski brīnišķīgi skan - hard sayings. Kaut vai, ka viņš pats, jā, tikai viņš, Jēzus, ir Ceļš, Patiesība, Dzīvība. Un ka ceļš ir šaurs. Tie ir visai nopietni apgalvojumi, ar tālejošām konsekvencēm pret visiem citiem ceļiem un piedāvājumiem. Jebkas par cilvēku varbūt ir par tēmu, taustīšanās ziņā, taču neba nu j e b k a s par Cilvēka Dēlu ir par tēmu, jo, no tā, ko domājam par Cilvēka Dēlu, ir atkarīgs totāli viss, kas skar mūs kā cilvēkus.

Ko tu tieši domā ar krustu?

Šķiet šai baznīcas problēmai ir divas daļas. Cilvēku izpratne par Jēzus mācību (izpratne par pašos svētajos rakstos izlasīto), un cilvēku attiecības.

Kad es lasu jauno derību, teju katrai Jēzus pateiktajai gudrībai ir ekvivalents kaut kur citu tautu mācībās. Es lasu, un sajūsmā māju ar galvu, ka nu ja, šis ir viens un tas pats kas ir visur, apbrīnojami, ar zinātnisku precizitāti! Un es nespēju aptvert, kā ja viena un tā pati lieta ir pateikta dažādiem vārdiem, ka cilvēki izvēlas domāt, ka vieni vārdi ir īstāki par citiem vārdiem. Tas ir kā pateikt, ka metāla bļoda ir labāka ūdens pasmelšanai kā māla bļoda. Eventually tie visi ir vārdi. Pašā Jēzus mācībā ir teikts, ka viņš runā līdzībās, ka sapratne ir kaut kas kam ir jāuzaug cilvēku prātos. Ja cilvēku prāti nav identiski, tad katram izaugs citādi, bet paēdīs visi vienādi. Un tad es nesaprotu, vai tie cilvēki kas uzbrauc Rubenim vienkārši nav pietiekami izglītoti un idealizē konkrētu vārdu lietojumu, esot vienaldzīgi par vārdu nozīmi, vai arī viņi vienkārši ir spītīgi un nobijušies.

Otra lieta ir cilvēku attiecības. Manuprāt, ir totāla iedomība bakstīt citiem acīs un peiteikties vilkt viņiem skabargas ārā, kamēr mēs visi staigājam ar baļķiem acīs. Cilvēkiem ir jāskatās uz Dievu, nevis vienam uz otru. Es domāju Rubenis skatās uz Dievu, kamēr viņa ķengātāji ir pārāk aizrāvušies ar skatīšanos uz Rubeni. Viņš ir tikai cilvēks, viņam ir unikāla psihe, viņš lietas var saprast caur kaut ko ko tu sauc par pseidodrazu, bet vārdi ir mehānisms nevis ontoloģiska patiesība. Plus tā pseidodraza ir reālas cilvēku reliģiskas pieredzes - iesmeltas vārdos. Dievs un Jēzus un viņu patiesība nevienādojas ne ar kādiem vārdiem. Tas ir tāpat kā paskatīties uz Jēzu un teikt - viņš ir tikai cilvēks, ko viņš sajēdz par Dieva patiesību, kas ir tas ko farizeji viņam pārmeta. Viņa cilvēka veidols ir medium, bet tas nav viņa svarīgākais atribūts. Cilvēki negrib, atsakās redzēt garām cilvēkam. Es domāju baznīcā ir gana cilvēku, kuru Dieva izjūta un sapratne variējas un atšķiras, Rubenis ir viens no viņiem kurš to parāda atklātībā. Man tas šķiet totāls pārkāpums pret Jēzu, sazvērēties pret kādu dēļ viņa individuālās pieejas, ja viņa sirds ir pareizajā vietā.

Anyhow, es saprotu to cik kaismīgi tu gribi aizstāvēt Jēzu un viņa mācību. Un tieši to katram vajadzētu darīt, ekskluzīvi, nevis ķidāt, kritizēt citiem viņu kaismīgko nodošanos. Piemēram, ja tu ņem mani par piemēru. Mani Jēzus mācības uzrunā par visu visvairāk pasaulē, tajā pašā laikā es saskatu nenoliedzamas līdzības, izvērsumus, papildinājumus viņa mācībai arī citās mācībās. Ja viņš ir mācību piramīdā, tad pašā galotnē, bet citas mācības viņu balsta (ne priekš viņa bet priekš cilvēkiem). Es gribētu būt daļa no baznīcas. Bet pēc tavas loģikas, es nekvalificējos un varu iet staigāt. Es domāju, ka daudzi cilvēki tā jūtas. Es domāju Jēzus mani nepasūtītu trīs mājas tāpēc, ka kādi viņa vārdi man sirdī izraisa to pašu sajūtu, ko Junga vārdi. Es to nespēju aptvert, tas man izraisa sašutumu un dziļu vilšanos tajā, kam bija jābūt kam labam, bet kas ir tagad pretējs. Varbūt mana (un pat Rubeņa) fleksibilitāte, ir izlūku fāze. Varbūt kārtīgi visu izpētot, mēs secinām ar spēju kaismīgumu, ka nē, tomēr Jēzus mācība ir vienkārša un fundamentāla, un nekas nekas cits nav vajadzīgs, bet mēs esam izraidīti dēļ sava nepiedodamā grēka. Atkal, šis šķiet absurdi un pretēji Jēzus mācībai.

Es domāju visu šo ir izraisījusi nevis cilvēku patiesā ticība un sirds un prāta skaidrība, bet gan egoisms, vienam otra soģīšana, prāta glorificēšana.

Es gan nezinu, ko iesākt šajā sakarā, jo es saprotu, ka pretēji domājošo cilvēku jūtas viņiem izliekas patiesas un spējas, un daļai arī ir no sirds. Varbūt šie arī ir tādi laiki, kad visi sašķelsies, un sāks nīst viens otru. Tikai man šķiet, ka tie kas atkritīs būs tie, kas paliks tādā baznīcā, kas nemīl - farizeji.