Jā, bez šaubām. Es tikai nesaprotu, kāpēc torņakalnieši to ir pavērsuši tā, it kā pret Rubeni būtu taisīts kaut kāds masīvs naids. It kā kāda viņa teksta apšaubīšana vai kritizēšana būtu nemīlestības izpausme. Ja baznīca nebūtu uzdevusi šādus smagus, pēc nemīlestības izskatošos jautājumus daudziem mācītājiem - iespējams, tieši rūpējoties par mīlestību - kristietība būtu izbeugusies jau pirms 1800 gadiem. Kāpēc rodas dogmas, mācīubas, doktrīnas, jā, pat ticības apliecības? Kā rakstīji, visādi Jēzus sadalīšanas un formulēšanas mēģinājumi. Dogmas jau nav pašmērķis, ko iesāksi vnk ar pliku, abstraktu, no dzīves izņemtu dogmu? Dogmas, kodolīgas ticības apliecības tiek formulētas tieši tajos laikos, kad Jēzu mēģina dažādi ar cilvēku gudrību palīdzību aizskaidrot prom. Kāpēc, piemēram, mēs ticības apliecībā sakām "Un uz vienu Kungu Jēzu Kristu, Dieva vienīgo Dēlu, pirms mūžīgiem laikiem no Tēva dzemdinātu, Dievu no Dieva, gaismu no gaismas, patiesu Dievu no patiesa Dieva, dzemdinātu, nevis radītu, vienādu ar Tēvu būtībā; caur kuru viss ir radīts, kurš priekš mums, cilvēkiem, un mūsu pestīšanas labad nāca no debesīm, iemiesojās no Svētā Gara un Jaunavas Marijas un tapa cilvēks; par mums sists krustā Poncija Pilāta laikā, cietis un guldīts kapā, trešajā dienā augšāmcēlās saskaņā ar Rakstiem, uzkāpa debesīs un sēž pie Tēva labās rokas, un godībā atkal nāks tiesāt dzīvos un mirušos; viņa valstībai nebūs gala."
- saproti, katrs no šiem formulējumiem nav vienkārši flight of fancy vai kaprīze vai show off, katrs no šiem formulējumiem ir radies asā polemiskā situācijā, kur dažādi cilvēku gudrības skolotāji (vai "meistrari") ir sludinājuši ko citu, vienlaikus to uzdodot par the real thing. Tāpēc jau šīs dogmas, piemēram, tik daudz neuztraucas par kādiem reāliem tā laika filozofijas novirzieniem, piemēram, stoiķiem vai epikūriešiem, jo viņi jau nemaz negalvo, ka runā par Jēzu.