Man izskatās, ka baznīcai ir diezgan mazs sakars ar Jēzus vārdiem. Jungam un Rubenim un Paičam, manuprāt, ir daudz vairāk sakars ar Jēzu nekā baznīcai. Baznīca pielūdz pati sevi nevis Jēzus vēsti. Banīca ir tas pret ko Jēzus iestājās un mira. Jēzus baznīca bija ārpus baznīcas. Baznīca aizliedz to sapratni un palīdzību, ko Jēzus sludināja un veica. Protams, baznīca kā community ir forša, bet man šķiet tai nevajag ķecerīgi piesavināties Jēzus vārdu.

Kurai baznīcai? Kādai no baznīcām, vai Baznīcas konceptam vispār?
Vēlreiz, baznīca ir tā vieta, kas jau 2000 gadus turpina teikt to, ko Jēzus, aicinot atgriezties no grēkiem un sludinot grēku piedošanu un izlīdzināšanos ar Dievu.
"sapratni" vai "sapratnes" subjektīvu sajūtu varēja dabūt jebkurā gnostiķu mācībā arī pirms 2000 gadiem, un šodien jebkurā psihologu kantorī.
par to, kas ir baznīca postapokaliptiskajā laikmetā, pēc Notikuma, principā ir visa apustuļu darbu grāmata.

Es saprotu, kas ir baznīca. Mana vienīgā pretenzija ir, ka baznīca bieži uzvedas pretēji Jēzus mācībām, lai arī Jēzus mācības ir baznīcas premisa. Bet kā jau es teicu, es pieļauju, ka es Jēzus mācības saprotu nepareizi, so I'm no judge.

Bet, protams, ka baznīca visai bieži uzvedas pretēji Jēzus mācībām. Baznīca taču sastāv no dzīviem, empīriski detektējamiem un kritušiem cilvēkiem. Tāpēc jau runā par redzamo un neredzamo baznīcu. Tomēr, kā raksti, ir kādas premisas, no kurām atkāpjoties, tūlīt pat empīriski ir skaidrs, ka runa vairs nav par baznīcu.

Protams, kritušiem cilvēkiem. Un vai Rubenis ir kritušāks par citiem kritušajiem? Varbūt tādā nozīmē, ka viņš pārlieku ineteresi izrāda par psihi. Bet psihe, manuprāt, eventually ir tā, kas spēs skaidrāk redzēt Dievu.

Jā, tāds pats kritušais kā mēs visi citi jebkurā brīdī neuzmanības dēļ var uzrakstīt kaut ko šādu: "Viena no metodēm, kas patiešām palīdz izprast un dziedināt sevi un attiecības, ir eneagramma. Šī mācība cilvēkus sadala deviņos tipos. Piederību pie konkrētā tipa ir iespējams noskaidrot tikai tad, ja cilvēks atklāj savu lielāko problēmu, ko parasti no sevis slēpj. Eneagramma ne tikai palīdz cilvēkam atrast savu konkrēto tipu, bet arī parāda, kā katra tipa pārstāvis var evolucionēt, piedzīvojot izaugsmi un mainot sevi." Un kad citi kritušie, kuri tomēr cenšas mainīt šo statusu un turēties pie kādas skaidrākas bākas gaismas, pasaka, ka šeit kāds mācītājs savā kritībā ir pāršāvis pār strīpu un vai mācītājs - kurš ir tāds pats grēcinieks kā mēs visi! - vēl joprojām domā un uzskata tā, kā še rakstīts, un ja viņš paliek pie šiem saviem vārdiem, tad pārējiem jāuzdod jautājums, vai šis cilvēks tiešām runā par Jēzu, kā pats to galvo.

Fair enough. Visas teorijas, lai cik komiskas un banālas, tāpat tiek radītas tikai lai labāk sevi integrētu pasaulē - lai arī tās var būt muļķīgas, tas nav ļaunums. Ļaunums vien parādās, kad teorijas kļūst svarīgākas par to mērķi. Bet es saprotu, ka it can be distasteful, un Jēzus patiesība ir tik potenta tieši tāpēc, ka ir vienkārša. Bet citiem vajag "eneagrammas" (lai kas tas arī buutu..), lai raisītos sapratne.

Bet fair enough, es pati apdomājoties šorīt secināju, ka baznīca un Rubenis is just not compatible, lai kādi būtu abu oriģinālie intentions. Man ir žēl, jo es vienmēr gribu, lai visi apvienojas un dzīvo draudzīgi, bet pasauli nevar noturēt kopā, ja tā grib plēsties pušu.

Ja personīgi, es nešaubos, ka Rubenis ir gudrs cilvēks, mani pašu savulaik ir iedvesmojušas un iespaidojušas vairākas dzīvās un rakstiskās intervijas ar viņu, pāris reizes pēc Ziemassvētku dievkalpojuma Torņakalnā (lol, svētku baznīca) senāk, nākot mājās, nāca raudiens, jo viņš visu tik precīzi teica masu pasākumā tieši par manām tā brīža aktuālajām problēmām. Es tāpat nešaubos, ka arī pēdējā Rubeņa grāmata par attiecībām, pat ar visām eneagrammām un tantru, kādam var būt noderīga, man pašam vajadzētu viņu palasīt no idejvēsturiskā griezuma mīlestības filozofijas cauri laikiem ietvaros. Tāpat es nešaubos, ka Rubenim ir bijis milzīgs ieguldījums Latvijas jaunāko laiku vēsturē un arī savulaik daudzu cilvēku uzvešanai uz kristietūbas ceļa.
But that's it, kaut kādā brīdī skaidrs, ka Rubenis arī ir mainījies un viņam ar biedriem kaut kas cits ir kļuvis aktuālāks un viņš ir "gājis tālāk", Kirkegors no neskaitāmiem saviem tekstiem ir iemācījis, ka viena no modernā cilvēka galvenajām problēmām ir šī vēlme neapstāties un nesagremot, bet gan "iet vēl tālāk" un pārvarēt, alas, jāpraktizē prakse apstāties jeb nostāties pareizajā punktā. Man jau vairākus gadus šķiet, nē, nevis šķiet, bet es to zinu, kas ir šis pareizaus punkts, uz kura jāstāv un kurā jāsagremo un jāiedziļinās, lai tas piestrāvotu visas esamības un personas dziļākos nostūrus - es redzu, ka šajā punktā apropriācija ir totāli dziļa un es esmu tikai virspusē. Kamēr citiem vajag atrakcijas vai visa padarīšanu tikai par stāstu vai par lielu generic psihes metaforu, kas kā supposed "teorija" skaidro viu un palīdz orientēties pasaulē. Paldies, to pašu efektīvi dara arī modernā zinātne, sociālie tīkli un pat marihuāna vai ayahuasca.

Jēzus arī lūdz, lai visi pēc viņa būtu kā viens - droši vien tāpēc, ka viņš ļoti labi zināja, kas sekos. Tai pat laikā viņš saka, ka viņa dēļ saecēsies vecāki ar bērniem, sieva ar vīru, tautas, jūdi utml. Un mani pievelk tieši šis aspekts - ka patiesība ir kaut kas nopietns, totāls, kategorisks, š a u r s ceļš, ka likmes ir augstas, nevis anything goues un "gan jau viss būs labi".

Rūgtums jau ir tieši par forfeiting - jo, piemēram, tiešām ir tāda lieta kā kristīgā meditācija ar savu specifiku un differance, bet cilvēks atver Rubeņa "kristīgo meditāciju", un tas izrādās zen vai upanišādas sort of kristīgā mērcē. Jābūt godīgiem.