-

08 March 2016 @ 04:05 pm

es juutos taa it kaa man nav iespeejas izteikt kaa es juutos. jo visaadi vaardi ko es vareetu sagraabstiit ir pelavas saliidzinaajumaa ar sajuutaam kas ir jaakomunicee. es gribu atbriivot dveeseles trauku no ljoti indiigaam un naaviigaam sajuutaam, un es vinjas meegjinu kaut kaa celt aaraa, bet viss ko es sev priekshaa redzu uz plaukstas ir kaut kaadi peleeki bezjeedziigi objekti. tas ir sirreaals murgs kuraa tu esi nevariigs. varbuut shiem pelavainajiem objektiem tomeer ir kaada jeega, konceptuaala, paraadiit cik tragjiska aiza ir starp qualia and the external. varbuut dveeselee ir tikai pelavas, un tas ir kaa pelavas juutas.

man shkjiet es jau kaadu laiku, varbuut gadu, vai varbuut paaris gadus, man shkjiet varbuut no 2014. gada pavasara sistemaatiski esmu meegjinaajusi izmiidiit sev dveeseli. tajaa vietaa lai, tomeer kaut kaadaa veidaa izceltu naaviigi indiigos objektus, kas man tur kraajas, es vinjus miidu kaa izsmeekjus. saakumaa ar agresiivaam domaam, pa vidam ar vienaldziigaam domaam, beigaas ar salkanaam domaam. varbuut es vinjus negribu iznjemt, uz tiem skatiities un shausminaaties. vinjus var miidiit vai ignoreet vai izlikties ka tu rezi ko citu.

meegjinot, racionalizeet un atrast 'pareizo attieksmi' un nodroshinaaties pret uzbrukumiem no visiem pagaatnes, naakotnes un tagadnes lenjkjiem un dazhaadiem neparedzamiem spacetime punktiem un neapzinaataam dimensijaam es turu simts rokas dazhaados virzienos, ceriibaa ka manas triicoshaas plaukstas, kas ir 99.99% tukshums un 0.001% energjijas virpuliishi spees aptureet bezgaliigo speejo, triumfejosho visuma gribu

gan grimshana domaas, gan domu atgruushana, juus abi esat viens un tas pats. izmisiigi skraidiit pa bezgaliigu lauku, atrast pareizo vietu kur apstaaties un no kuras skatiities, atrast pareizo skatpunktu, bet neapstaaties paaraak ilgi, jo ilgaak tu staavi savaa skatpunktaa jo nepareizaaks tas kljuust, beegt, mekleet, citur

es nezinu kas atkal ir noticis, es nezinu kaadi speeki ir ieradushies diskuteet manaa dveeselee, es nezinu, vai vinji plaano diskuteet lietishkji vai mest viens otram ar piikjiem. es esmu iekritusi dziljaa akacii uz aizgaajushajiem laikiem. varbuut kaads cilveeku nonjem no ljoti ilgi noieta celja, un aizmet ljoti lielu gabalu atpakalj. varbuut vinjsh tagad zinaas kaa labaak noiet sho celju, bet vinjsh nav bezjuutiigs robots, vinjam protams dveeselee saaks augt dziljas nedziedinaamas skumjas, jo cilveeks tachu ir beerns visu muuzhu, taads beerns kuru nevar vienkaarshi panjemt un iemest kaut kaadaa akacii, atmest atpakalj uz celja saakumu. ne jau celjsh vai akacis vai meteejs, bet pati meetaashana, meetaashana ir taa raashanaas, taa greizaa miilestiiba

12 atziņas | teikt

( Post a new comment )

imago_dei on March 8th, 2016 - 10:08 pm

skatpunkts, kuru mēs 'pārregulējam'. kkā ir jātiek galā ar...visu ŠO

(Reply) (Thread) (Link)

methodrone on March 9th, 2016 - 07:12 pm

un galvenais, ka nav pareizaa skatpunkta, diizaak viss ir kaa braukshana mashiinaa un tureeshanaas liidzi kaut kaadai radiostacijas frekvencei, ja ik pa laikam nepiereguleesi, tad saaksies baltais troksnis.

(Reply) (Parent) (Link)

(Anonymous) on March 9th, 2016 - 12:57 am

nebēdz pa lauku, ej pa to, staigājies, reizēm apstājies, lai paskatītos, bet tai nav jābūt skatpunktu izmēģināšanai, jo vienkārši staigājoties pa lauku, kaut kas tālumā neizbēgami iekrīt acī pats par sevi. plašumā galva dabiski pievēršas kaut kam, bez nekādas forsēšanas (ja vien galva nav devusies uz lauku pētījumā).

(Reply) (Thread) (Link)

methodrone on March 9th, 2016 - 07:32 pm

ja tas buutu tik vienkaarshi, es labpraat klainjotu pa raamu lauku, kur ir tikai dazhi, nepretenciozi dabas objekti, bezgaliigi daudz debesu, viss ko es redzeetu buutu labi un taapeec es labpraat pie jebkaa uzkaveetos liidz ieraudziito ko citu kas arii buutu labs

bet, kad lauks ir kljuvis par nedabiskiem dzhungljiem, megapoli ar visiem iespeejamiem kontrastiem, shkjiet ka taa ir vienkaarshi aizsargreakcija - sameklee visdroshaako skatpunktu, neljauj lai tevi ierauj biistamaas vaartruumees, lai tevi apmaana, aizved neceljos. ir tik daudz objektu, viss censhas pieveerst tavu uzmaniibu. vai nu atsaciities no preferenceem, un sekot katram naakamajam objektam taa it kaa tie visi buutu vienliidzigi, pienjemt seciigi visus skatpunktus peec kaartas, ja reiz tie ir pieveersushi tavu uzmaniibu. vai arii buut selektiivam, un pavadiit atlikusho laiku esot pazudusham starp miljons nepatiikamu objektu un nederiigu skatpunktu ceriibaa uzdurties dazhiem rezoneejoshiem objektiem, kuros baazeet savu skatpunktu, varbuut pat riskeejot kljuut tik tramiigs un aizdomiigs par katru jaunu ieraudziitu skatpunktu, ka viss tiek apshaubiits liidz totaalai izniiciibai

nevar vienkaarshi pastaigaaties pa pasauli, sevi tai nepiesaistot. kaa izveeleeties lietas kam sevi piesaistiit. var pastaigaaties pa pasauli sevi nepiesaistot, ja ir taada ieksheejaa sajuuta, ja tas sanaak autentiski. bet ja ir tendence uz piesaistiishanos tad kameer taa ir, tikmeer pastaav selektiivisms, beegshana, traukshanaas, mekleeshana, apshaubiishana.

varbuut var meegjinaat atslaabt, un pastaigaaties pat pa visapokaliptiskaako lauku ar gara ceelo gaismu un stipriibu kaa brunjaam pret visu kas ir tumsoniigs un preteejs.

(Reply) (Parent) (Thread) (Link)

(Anonymous) on March 9th, 2016 - 08:09 pm

es aptuveni varu iedomāties tās vidējās Britānijas megapoles, kaut gan esmu bijis Skotijā, kas daudz maz līdzīga Latvijai, lai gan standarta skotu lielpilsēta arī ir kaut kas līdzīgs, ar daudzām pelēkām vienādu māju rindām, un vispār visu ko daudz. un ja nedzīvo laukos, šķiet, polisas ietvaros bija pieejamas divas alternatīvās rāmuma pieredzes - parks (un britiem ir labi parki, viņiem parkos vienmēr ir uzsvars uz 'lauku', neticams, ļoti košs un sulīgs zaļums) un kapsēta. no savām megapoļu pieredzēm zinu, ka pat ja esi tur iesprostots uz ilgu laiku un sāk nomākt objekti un kontrasti, izeja bieži vien ir personīgi slepenas vietas kaut kur turpat, pilsētā, tāds rakurss, no kura pēkšņi visu redzi brīvi un arī pašu pārbāzto vidi, kā nenoslogotu, pārejošu pagaidu variantu, slepenās vietas, kur garam ir telpa atelpai un atspēriena punktam. no megapolēm šīs slepenās miera un skaidrās persopektīvas vietas parasti ir tās, kuras uzreiz atceries, vienīgie retie kadri, kurus no ņirbas esi pasargājis sevī. zinu vienu tādu vietu Berlīnē, atceros kādu nakti ziemas laikā Londonā, no Griničas tumsā skatoties pāri kaut kādai slidotavai, bet tai fonā, tālumā - Canary Wharf torņi. un bija ļoti mierīgi un pareizi.

es to rakstu, lai vienkārši demonstrētu, ka arī megapoles apstākļos, gan fiziski, gan metafiziski, ir iespējams sanctuary.

tapat man šķiet, ka nevajag uzstāt uz nepieķeršanos un nepiesaistītību. jo pati "iešanas pa lauku" pieredze ir ļoti embedded, tā ir piederīga, situated, konkrēta, bet konkrētais (pat ar visu plašumu un apvārsni) ir saistošais. tā ainava saista, tu jūties piederīgs tai, un tevi vienmēr sauc atpakaļ, jo tu nekad nevari beigt skatīties, tas ir pār0-mēram, neizsmeļami, gluži kā katru auksto ziemu apreibt no sarkanās vakara saules, tu nekad pa īstam nepierodi, nespēj iesavināt līdz galam, the content is so rich in intuition and givenness, that you just cannot conceptualize it enough to be simply done with it

(Reply) (Parent) (Thread) (Link)

methodrone on March 10th, 2016 - 09:29 am

es vairaak domaaju par megapoli metaforiski, mentaalaa megapole, kur jaamanevree praata dzhungljos, vai laukaa aarpus praata dzhungljiem, kad abi sauc vienaadi.

protams, iespaidu potenciaals ir neizsmeljams, sheit arii rodas probleema, mekleet piesaisti konkreetam skatpunktam shkjiet aprobezhoti, bet neuzstaat uz piesaisti sanaak ljoti ambivalenti

(Reply) (Parent) (Thread) (Link)

(Anonymous) on March 12th, 2016 - 10:18 am

es jau arī biju domājis mentālo Londonu. protams, te fiziskais (konkrētā fiziskā vieta, telpa, un tās laiks) pārklājas ar metafizisko, jeb metaforisko.

mans triks parasti ir tāds, ka bezgalīgā spēlēšanās un refleksija ar dažādiem skatpunktiem jāsalauž, izvēloties un nostājoties vienā punktā, un pat ja visa pasaule apsūdz aprobežotībā, neiecietībā un kategorismā, you must take a stand, iznākot no apslēptības, lai uz pasauli teiktu "te es stāvu un nevaru citādāk""

(Reply) (Parent) (Thread) (Link)

methodrone on March 12th, 2016 - 05:28 pm

bet cik ilgi tad tu parasti tur staavi, plaano staaveet? teiksim, vai visu muuzhu? vai arii it's not a fixed contract un tu pieljauj ka ja pienaaks kaut kaadi neparedzeeti circumstances, ka tu buutu ar mieru atsaciities no pashreizeejaa skatpunkta pareizaaka skatpunkta vaardaa?

redzi, atkal sanaak taa pati mulljaashanaas, neuzticeeshanaas savam skatpunktam. vai arii driizaak, apzinoties, ka katrs spacetime skatpunkts ir seciigs un likumsakariigs un viss kas cilveekam ir, ka probleema ir tajaa ka ir gruuti saprast kursh ir tas briidis, kad ir pienaacis laiks citam skatpunktam. vai arii skatpunkti pashi savirkneejas automaatiski. cilveeks it kaa atmostas citaa skatpunktaa, nezinot, kaa vinjsh tur ir nonaacis, un tas shkjiet paaraak nesakariigi. vai nu vaina ir skatpunktaa vai cilveekaa izveelees. bet nee shii atkal ir mulljaashanaas refleksijaa, es nezinu vai shis skatpunktu jautaajums vispaar kaut kur ved.

piekriitu, ka noder vienkaarshi pietureeties pie "te es stāvu un nevaru citādāk" uz kaadu indefinite laiku whatever happens next

(Reply) (Parent) (Thread) (Link)

(Anonymous) on March 12th, 2016 - 11:32 pm

piemēram, mīlestība vai uzticība. tās arī ir taking a stand, un ja šīm divām pozīcijām jautātu "cik ilgi grasies tur stāvēt?", man liekas, viņas pasmietos. jo minētās pozīcijas ir ilgstamība laikā who mocks neparedzētas circumstances.

bet ir arī tāda stāja, kas ir nedadz citādāka. piemēram, kā ir ar kļūdainiem skatpunktiem? piemēram, man kādreiz šķita, ka viss visums, daba kā veselums arī ir dievs, es tos vienādoju, tas bija panteisms, un mans tā brīža skatpunkts. vēlāk es sapratu, ka daba/visums kā totalitāte is not all there is, apjēdzu kaut ko bezgalīgāku - vai var teikt, ka iepriekšējo skatpunktu līdz ar jauni atcēlu? (protams, būtu jājautā, vai iepriekšējais skatpunkts bija reāls, conscious taking a stand, vai drīzāk kaut kas nereflektēts, nepastarpināts un afektīvs) Hēgelis teiktu, ka nē - iepriekšējais skatpunkts nevis tiek anihilēts, atcelts, bet gan uzņemts, saglabāts augstākā skatpunktā (līdzīgā kā romantiskā/erotiskā mīlestība, pārejot augstākā stadijā, piemēram, laulībā, nevis vienkārši tiek atcelta, bet gan uzņemta, iekļauta, saglabāta) bet vai šo tiešām var saukt par skatpunkta maiņu, vai es kaut kur esmu izkustējies? ja nu to drīzāk var saukt par stāvēšanu tajā pašā punktā, tikai lēcas, fokuss kļuva nedaudz asāks, daba, visums, tas viss tur ir, un tam ir liela vērtība, taču uzlabojoties teleskopa lēcām un izšķirstpējai, parādās un redzams, apjaušams top daudz kas vairāk.

varbūt tas ir līdzīgi kā ar to iešanu pa lauku, kādreiz man vajadzēja mazāk laiku, man pietika uzmest aci, varbūt izbraukt cauri ar mašīnu Zemgalei, un tad iespaids paliek. taču tagad arvien mazāk vajag kaut kur kustēties, gribas ļoti ilgi skatīties un neiet nekur tālāk, laiks ir kļuvis garāks, citi steidzina (līdzīgi kā muzejā), - vai tā ir skatpunkta maiņa?

(Reply) (Parent) (Thread) (Link)

methodrone on March 14th, 2016 - 11:09 am

jaa, varbuut probleema ir tajaa, ka varbuut es vienkaarshi gribu atsaciities no stipraakas leecas un fokusa. varbuut nenotiek nekaada skraidiishana pa bezgaliigu lauku un dzhungljiem, varbuut vienkaarshi cilveeka redze kljuust asaaka, un objekti ar katru reizi iefokuseejas labaak, ieguust akuraataakus apveidus. protams, likumsakariigi, ka biezhi kaut kaads objekts kas shkjita kas viens esam, izraadas pavisam kas cits.
respektiivi nenotiek skatpunktu mainja bet mainaas skatpunkta izmeeri, tas ietver vairaak un vairaak. gandriiz vai, kameer shkjiet, ka tu aizskrien no viena skatpunkta uz citu, iistenibiaa vienkaarshi izpleshas diametrs tavam laukam, kas peekshnji ietver daudz vairaak objektu, arii tos, ko tu domaaji, ka vajag/var/esi pametis. it kaa tu pats kljuusti plashs un peekshnji esi atbildiigs par tik lielu teritoriju.

varbuut es piemekleeju tik pat arhaisku metaforu shiem skatpunktiem, kaa 'zeme ir plakana', varbut darbiiba norisinaas driizaak pa liimenj un dziljumos.

shkjiet, ka shis viss ir taada sapratnes staipiishana, meegjinaashana ietvert peec iespeejas vairaak, arii nepatiikamu, objektu. un lai arii pati darbiiba, sapratnes izstiepshana visos virzienos, varbuut nav pati no emocionaali pateiciigaakajaam darbiibaam, tas kaa vaardaa tas tiek dariits ir vissvariigaakais

(Reply) (Parent) (Thread) (Link)

(Anonymous) on March 14th, 2016 - 01:02 pm

"it kaa tu pats kljuusti plashs un peekshnji esi atbildiigs par tik lielu teritoriju" - tas arī ir tas svarīgākais, jo sapratnes paplašinājums prasa atbildību, un atbildi vispār, ontoloģija/episemoloģija savu vainagojumu gūst ētiskajā, ļoti iespējams, ka ētiskais, proti, atbilde, atbildība nāk kā pirmais, kas arī secīgi paplašina sapratni. atbildot laukam - atbildība par lauku un apziņai mantoto zemes plašumu.

(Reply) (Parent) (Thread) (Link)

methodrone on March 14th, 2016 - 02:00 pm

seciiga apsaimniekoshana, nevis izsamist un shkjendeeties par teritorijas plashumu, bet kjerties pie darba, aatraak saaks aatraak padariis

(Reply) (Parent) (Link)