piemēram, mīlestība vai uzticība. tās arī ir taking a stand, un ja šīm divām pozīcijām jautātu "cik ilgi grasies tur stāvēt?", man liekas, viņas pasmietos. jo minētās pozīcijas ir ilgstamība laikā who mocks neparedzētas circumstances.

bet ir arī tāda stāja, kas ir nedadz citādāka. piemēram, kā ir ar kļūdainiem skatpunktiem? piemēram, man kādreiz šķita, ka viss visums, daba kā veselums arī ir dievs, es tos vienādoju, tas bija panteisms, un mans tā brīža skatpunkts. vēlāk es sapratu, ka daba/visums kā totalitāte is not all there is, apjēdzu kaut ko bezgalīgāku - vai var teikt, ka iepriekšējo skatpunktu līdz ar jauni atcēlu? (protams, būtu jājautā, vai iepriekšējais skatpunkts bija reāls, conscious taking a stand, vai drīzāk kaut kas nereflektēts, nepastarpināts un afektīvs) Hēgelis teiktu, ka nē - iepriekšējais skatpunkts nevis tiek anihilēts, atcelts, bet gan uzņemts, saglabāts augstākā skatpunktā (līdzīgā kā romantiskā/erotiskā mīlestība, pārejot augstākā stadijā, piemēram, laulībā, nevis vienkārši tiek atcelta, bet gan uzņemta, iekļauta, saglabāta) bet vai šo tiešām var saukt par skatpunkta maiņu, vai es kaut kur esmu izkustējies? ja nu to drīzāk var saukt par stāvēšanu tajā pašā punktā, tikai lēcas, fokuss kļuva nedaudz asāks, daba, visums, tas viss tur ir, un tam ir liela vērtība, taču uzlabojoties teleskopa lēcām un izšķirstpējai, parādās un redzams, apjaušams top daudz kas vairāk.

varbūt tas ir līdzīgi kā ar to iešanu pa lauku, kādreiz man vajadzēja mazāk laiku, man pietika uzmest aci, varbūt izbraukt cauri ar mašīnu Zemgalei, un tad iespaids paliek. taču tagad arvien mazāk vajag kaut kur kustēties, gribas ļoti ilgi skatīties un neiet nekur tālāk, laiks ir kļuvis garāks, citi steidzina (līdzīgi kā muzejā), - vai tā ir skatpunkta maiņa?