es aptuveni varu iedomāties tās vidējās Britānijas megapoles, kaut gan esmu bijis Skotijā, kas daudz maz līdzīga Latvijai, lai gan standarta skotu lielpilsēta arī ir kaut kas līdzīgs, ar daudzām pelēkām vienādu māju rindām, un vispār visu ko daudz. un ja nedzīvo laukos, šķiet, polisas ietvaros bija pieejamas divas alternatīvās rāmuma pieredzes - parks (un britiem ir labi parki, viņiem parkos vienmēr ir uzsvars uz 'lauku', neticams, ļoti košs un sulīgs zaļums) un kapsēta. no savām megapoļu pieredzēm zinu, ka pat ja esi tur iesprostots uz ilgu laiku un sāk nomākt objekti un kontrasti, izeja bieži vien ir personīgi slepenas vietas kaut kur turpat, pilsētā, tāds rakurss, no kura pēkšņi visu redzi brīvi un arī pašu pārbāzto vidi, kā nenoslogotu, pārejošu pagaidu variantu, slepenās vietas, kur garam ir telpa atelpai un atspēriena punktam. no megapolēm šīs slepenās miera un skaidrās persopektīvas vietas parasti ir tās, kuras uzreiz atceries, vienīgie retie kadri, kurus no ņirbas esi pasargājis sevī. zinu vienu tādu vietu Berlīnē, atceros kādu nakti ziemas laikā Londonā, no Griničas tumsā skatoties pāri kaut kādai slidotavai, bet tai fonā, tālumā - Canary Wharf torņi. un bija ļoti mierīgi un pareizi.

es to rakstu, lai vienkārši demonstrētu, ka arī megapoles apstākļos, gan fiziski, gan metafiziski, ir iespējams sanctuary.

tapat man šķiet, ka nevajag uzstāt uz nepieķeršanos un nepiesaistītību. jo pati "iešanas pa lauku" pieredze ir ļoti embedded, tā ir piederīga, situated, konkrēta, bet konkrētais (pat ar visu plašumu un apvārsni) ir saistošais. tā ainava saista, tu jūties piederīgs tai, un tevi vienmēr sauc atpakaļ, jo tu nekad nevari beigt skatīties, tas ir pār0-mēram, neizsmeļami, gluži kā katru auksto ziemu apreibt no sarkanās vakara saules, tu nekad pa īstam nepierodi, nespēj iesavināt līdz galam, the content is so rich in intuition and givenness, that you just cannot conceptualize it enough to be simply done with it