08 March 2016 @ 04:05 pm
 
es juutos taa it kaa man nav iespeejas izteikt kaa es juutos. jo visaadi vaardi ko es vareetu sagraabstiit ir pelavas saliidzinaajumaa ar sajuutaam kas ir jaakomunicee. es gribu atbriivot dveeseles trauku no ljoti indiigaam un naaviigaam sajuutaam, un es vinjas meegjinu kaut kaa celt aaraa, bet viss ko es sev priekshaa redzu uz plaukstas ir kaut kaadi peleeki bezjeedziigi objekti. tas ir sirreaals murgs kuraa tu esi nevariigs. varbuut shiem pelavainajiem objektiem tomeer ir kaada jeega, konceptuaala, paraadiit cik tragjiska aiza ir starp qualia and the external. varbuut dveeselee ir tikai pelavas, un tas ir kaa pelavas juutas.

man shkjiet es jau kaadu laiku, varbuut gadu, vai varbuut paaris gadus, man shkjiet varbuut no 2014. gada pavasara sistemaatiski esmu meegjinaajusi izmiidiit sev dveeseli. tajaa vietaa lai, tomeer kaut kaadaa veidaa izceltu naaviigi indiigos objektus, kas man tur kraajas, es vinjus miidu kaa izsmeekjus. saakumaa ar agresiivaam domaam, pa vidam ar vienaldziigaam domaam, beigaas ar salkanaam domaam. varbuut es vinjus negribu iznjemt, uz tiem skatiities un shausminaaties. vinjus var miidiit vai ignoreet vai izlikties ka tu rezi ko citu.

meegjinot, racionalizeet un atrast 'pareizo attieksmi' un nodroshinaaties pret uzbrukumiem no visiem pagaatnes, naakotnes un tagadnes lenjkjiem un dazhaadiem neparedzamiem spacetime punktiem un neapzinaataam dimensijaam es turu simts rokas dazhaados virzienos, ceriibaa ka manas triicoshaas plaukstas, kas ir 99.99% tukshums un 0.001% energjijas virpuliishi spees aptureet bezgaliigo speejo, triumfejosho visuma gribu

gan grimshana domaas, gan domu atgruushana, juus abi esat viens un tas pats. izmisiigi skraidiit pa bezgaliigu lauku, atrast pareizo vietu kur apstaaties un no kuras skatiities, atrast pareizo skatpunktu, bet neapstaaties paaraak ilgi, jo ilgaak tu staavi savaa skatpunktaa jo nepareizaaks tas kljuust, beegt, mekleet, citur

es nezinu kas atkal ir noticis, es nezinu kaadi speeki ir ieradushies diskuteet manaa dveeselee, es nezinu, vai vinji plaano diskuteet lietishkji vai mest viens otram ar piikjiem. es esmu iekritusi dziljaa akacii uz aizgaajushajiem laikiem. varbuut kaads cilveeku nonjem no ljoti ilgi noieta celja, un aizmet ljoti lielu gabalu atpakalj. varbuut vinjsh tagad zinaas kaa labaak noiet sho celju, bet vinjsh nav bezjuutiigs robots, vinjam protams dveeselee saaks augt dziljas nedziedinaamas skumjas, jo cilveeks tachu ir beerns visu muuzhu, taads beerns kuru nevar vienkaarshi panjemt un iemest kaut kaadaa akacii, atmest atpakalj uz celja saakumu. ne jau celjsh vai akacis vai meteejs, bet pati meetaashana, meetaashana ir taa raashanaas, taa greizaa miilestiiba
 
 
( Post a new comment )
[info]methodrone on March 12th, 2016 - 05:28 pm
bet cik ilgi tad tu parasti tur staavi, plaano staaveet? teiksim, vai visu muuzhu? vai arii it's not a fixed contract un tu pieljauj ka ja pienaaks kaut kaadi neparedzeeti circumstances, ka tu buutu ar mieru atsaciities no pashreizeejaa skatpunkta pareizaaka skatpunkta vaardaa?

redzi, atkal sanaak taa pati mulljaashanaas, neuzticeeshanaas savam skatpunktam. vai arii driizaak, apzinoties, ka katrs spacetime skatpunkts ir seciigs un likumsakariigs un viss kas cilveekam ir, ka probleema ir tajaa ka ir gruuti saprast kursh ir tas briidis, kad ir pienaacis laiks citam skatpunktam. vai arii skatpunkti pashi savirkneejas automaatiski. cilveeks it kaa atmostas citaa skatpunktaa, nezinot, kaa vinjsh tur ir nonaacis, un tas shkjiet paaraak nesakariigi. vai nu vaina ir skatpunktaa vai cilveekaa izveelees. bet nee shii atkal ir mulljaashanaas refleksijaa, es nezinu vai shis skatpunktu jautaajums vispaar kaut kur ved.

piekriitu, ka noder vienkaarshi pietureeties pie "te es stāvu un nevaru citādāk" uz kaadu indefinite laiku whatever happens next
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
(Anonymous) on March 12th, 2016 - 11:32 pm
piemēram, mīlestība vai uzticība. tās arī ir taking a stand, un ja šīm divām pozīcijām jautātu "cik ilgi grasies tur stāvēt?", man liekas, viņas pasmietos. jo minētās pozīcijas ir ilgstamība laikā who mocks neparedzētas circumstances.

bet ir arī tāda stāja, kas ir nedadz citādāka. piemēram, kā ir ar kļūdainiem skatpunktiem? piemēram, man kādreiz šķita, ka viss visums, daba kā veselums arī ir dievs, es tos vienādoju, tas bija panteisms, un mans tā brīža skatpunkts. vēlāk es sapratu, ka daba/visums kā totalitāte is not all there is, apjēdzu kaut ko bezgalīgāku - vai var teikt, ka iepriekšējo skatpunktu līdz ar jauni atcēlu? (protams, būtu jājautā, vai iepriekšējais skatpunkts bija reāls, conscious taking a stand, vai drīzāk kaut kas nereflektēts, nepastarpināts un afektīvs) Hēgelis teiktu, ka nē - iepriekšējais skatpunkts nevis tiek anihilēts, atcelts, bet gan uzņemts, saglabāts augstākā skatpunktā (līdzīgā kā romantiskā/erotiskā mīlestība, pārejot augstākā stadijā, piemēram, laulībā, nevis vienkārši tiek atcelta, bet gan uzņemta, iekļauta, saglabāta) bet vai šo tiešām var saukt par skatpunkta maiņu, vai es kaut kur esmu izkustējies? ja nu to drīzāk var saukt par stāvēšanu tajā pašā punktā, tikai lēcas, fokuss kļuva nedaudz asāks, daba, visums, tas viss tur ir, un tam ir liela vērtība, taču uzlabojoties teleskopa lēcām un izšķirstpējai, parādās un redzams, apjaušams top daudz kas vairāk.

varbūt tas ir līdzīgi kā ar to iešanu pa lauku, kādreiz man vajadzēja mazāk laiku, man pietika uzmest aci, varbūt izbraukt cauri ar mašīnu Zemgalei, un tad iespaids paliek. taču tagad arvien mazāk vajag kaut kur kustēties, gribas ļoti ilgi skatīties un neiet nekur tālāk, laiks ir kļuvis garāks, citi steidzina (līdzīgi kā muzejā), - vai tā ir skatpunkta maiņa?
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on March 14th, 2016 - 11:09 am
jaa, varbuut probleema ir tajaa, ka varbuut es vienkaarshi gribu atsaciities no stipraakas leecas un fokusa. varbuut nenotiek nekaada skraidiishana pa bezgaliigu lauku un dzhungljiem, varbuut vienkaarshi cilveeka redze kljuust asaaka, un objekti ar katru reizi iefokuseejas labaak, ieguust akuraataakus apveidus. protams, likumsakariigi, ka biezhi kaut kaads objekts kas shkjita kas viens esam, izraadas pavisam kas cits.
respektiivi nenotiek skatpunktu mainja bet mainaas skatpunkta izmeeri, tas ietver vairaak un vairaak. gandriiz vai, kameer shkjiet, ka tu aizskrien no viena skatpunkta uz citu, iistenibiaa vienkaarshi izpleshas diametrs tavam laukam, kas peekshnji ietver daudz vairaak objektu, arii tos, ko tu domaaji, ka vajag/var/esi pametis. it kaa tu pats kljuusti plashs un peekshnji esi atbildiigs par tik lielu teritoriju.

varbuut es piemekleeju tik pat arhaisku metaforu shiem skatpunktiem, kaa 'zeme ir plakana', varbut darbiiba norisinaas driizaak pa liimenj un dziljumos.

shkjiet, ka shis viss ir taada sapratnes staipiishana, meegjinaashana ietvert peec iespeejas vairaak, arii nepatiikamu, objektu. un lai arii pati darbiiba, sapratnes izstiepshana visos virzienos, varbuut nav pati no emocionaali pateiciigaakajaam darbiibaam, tas kaa vaardaa tas tiek dariits ir vissvariigaakais
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
(Anonymous) on March 14th, 2016 - 01:02 pm
"it kaa tu pats kljuusti plashs un peekshnji esi atbildiigs par tik lielu teritoriju" - tas arī ir tas svarīgākais, jo sapratnes paplašinājums prasa atbildību, un atbildi vispār, ontoloģija/episemoloģija savu vainagojumu gūst ētiskajā, ļoti iespējams, ka ētiskais, proti, atbilde, atbildība nāk kā pirmais, kas arī secīgi paplašina sapratni. atbildot laukam - atbildība par lauku un apziņai mantoto zemes plašumu.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on March 14th, 2016 - 02:00 pm
seciiga apsaimniekoshana, nevis izsamist un shkjendeeties par teritorijas plashumu, bet kjerties pie darba, aatraak saaks aatraak padariis
(Reply) (Parent) (Link)