es domaaju, ka varbuut tomeer nav iespeejams dziivot, ja nepiespiezh sevi kaut kam ticeet. as in nav iespeejams dziivot, ja sevi neapmaana, ja neizliekas, ka tagadne nav vieniigais, kas mums pieder. es zinu, ka cilveeka praatam ir dabiski projiceet naakotnes un pagaatnes naratiivu, kas praktiski ir taa pati ticiiba, ticiiba pagaatnei, kas ir noriisinaajusies konkreetaa manieree, un ticiiba naakotnei, kas peec konkreeta shablona izrietees. vai driizaak, labaak ticeet naakotnei kaa iespeeju kopumam, ka vienmeer naakotnee ir iespeeja, kas ir kaa paliidziiga roka, kas ljauj tev pietureeties un ved tevi uz priekshu. es to zinu, bet man vienmeer izmisiigi ir gribeejies cereet, ka cilveeks var dziivot laimiigu dziivi nekam neticot. man vienmeer ir bijushas dusmas uz visiem filozofiskajiem cilveekiem, kas nonaakushi izshkjiroshajaas eksistenciaalas kriizes krustcelees ir vai nu sajukushi praataa vai pieveersushies dievam, vai kljuvushi pretiigi un ciniski akmenji, vai vienkaarshi padevushies, taadeejaadi pieraadot ka dziivot bez ticiibas, dziivot sev nemelojot nav iespeejams pilnasiniigi. es pati visu laiku svaarstos starp absoluutu nihilismu, aukstu, pretiigu cinismu, kaut kaadu bargaining, pleading hope, reenu ticiibu, i want to believe. bet neviens no shiem gariigajiem saavokljiem nav noturiigs.
man nekad nav naacies sevi paarliecinaat par labu dziivoshanai. es esmu meegjinaajusi paarliecinaat kosmosu pret savu dziivoshanu bet tas ir citaadaak. lai arii es uzskatu ka dziive ir nejauka, ljauna un pazemojosha, kur vieniigais prieks ir random tukshas, zuudoshas lietas, es kaut kaa turpinu dziivot aiz inerces, es nevaru apstaaties, un zinu, ka kaadu dienu buushu veca tantinja un domaashu 'is that all there was? i guess so. maybe few years left now. ok let's get on with it then' pat ja visa mana atlikusii dziive buus tik inerta, tuksha, pretruniiga, vilshanaas caurausta, melanholiska, bipolaara kaa liidz shim, tas man neizraisa kategorisku veelmi paarstaat dziivot. bet ja man ir jaauzskaita deelj kaa es dziivoju, es nevaru nosaukt nevienu lietu, kas neizklasiitos absurda un tizla, banaala, tragjikomiska. deelj taa lai aizieu uz koncertu? deelj taa lai redzeetu kaa vasaraa zied jasmiini? deelj ziemassveetkiem? deelj taa lai ar otru cilveeku parunaatu par lietaam ko nesaprotam? deelj taa lai simpatizeetu ar citiem cilveekiem, kas dziivo skumjas, izoleetas dziives shaubu, nozheelas, vainas sajuutas, dusmu shaustiiti? lai lasiitu tolstoju? deelj taa lai es vareetu lietot savu praatu domaajot domas ko es pati nesaprotu un nekad nesapratiishu? deelj dazhaam labaam lietaam? un kaa ar visaam ljaunajaam, pazemojoshajaam lietaam? iluminati? bills? global warming? general all-pervading shite?
dazhreiz man shkjiet, ka vieniigais iemesls kaapeec es turpinu dziivot ir par spiiti, ja nu tomeer izraadaas ka eksistee kaut kaada Inteligjence kas meegjina kaut kaa virziit un audzeet sevi caur cilveekiem. tad es par spiiti vinju bremzeeshu par to, ka taa man lika piedzimt un sheit mociities. par spiiti nesasniegshu zelta potenciaalu un buushu pilnasiniigi mediocre cilveeks, kas meereni izbauda kapitaalismu, hypocrisy, sevi zheelo un neko nedara pietiekami.
es vienkaarshi turpinu dziivot tajaa vietaa kur esmu nolikta kaa koks aug gadu no gada tajaa vietaa kur ir ieseejies, pohuj.
bet ja man ir jaapaarliecina kaads cits kaapeec dziivot, es to nevaru izdariit, jo tas nav nekaads arguments, ka vajag dziivot, jo es dziivoju kaa koks kas ir ieseejies un jo pohuj. vai taapeec ka ir savtiigi nedziivot, jo citi grib lai tu dziivo. citi pashi ir savtiigi, ja vinji uzskata ka no otra kaut ko var pieprasiit pashiem visam esot inerti pohuj.

man shkjiet, ka tie cilveeki ar kuriem es shajaa pasaules laikaa kopaa dziivoju, ka mees visi meegjinaam raapties pa klinshu sienu, un ne apakshaa ne klinshu sienas augshaa nekaa iipasha nav. protams, pasaulee ir miljons lietu, bet taas visas ir savaadi tukshas un neko nenoziimee, tu vari ar taam piesaatinaaties, bet peec kaada laika taas buus zudushas un tavs piesaatinaajums buus zudis, tu atkal buusi void void void. vieniigais, kas ir labaaks par to Neko aizmuguree un lejaa un mums priekshaa un augshaa ir tikai taa cilveeku klaatbuutne ar ko raapjamies. tas nav daudz, jo visi cilveeki arii ir tukshi. bet laikam man ir tik ljoti bail no vienkaarshas, bezcerimoniaalas krishanas lejaa, ka es labaak turpinu raapties un izlikties ka lietas un cilveeki un es pati, ka mees visi neesam galiigi tukshi, ja jau shis viss projiceejas, speeleejas man praataa, shii iluuzija, shii filma. un paliidzeet citiem raapties, jebko, lai cik absurds tas shkjistu, kaa krishanu lejaa.

dazhas dienas man vienkaarshi patiik buut nevis sev, bet teelot ideaalu sabiedriibas paarstaavi. es labpraatiigi iepljaukaaju un aizveru ciet jebkaadu sevis, seviiguma sajuutu un diligently, teatraali teeloju ideaalu darbinieku, izpaliidziigu sveshinieku, ruupiigu dziivoklja biedru, vispatiikamaako pazinju un tamliidziigi. jo man domaashana par sevi, izoleetu pasaulee, shis muuzhiigais tukshums visaa un visos ir taa noriebushies. jebkas ir labaaks par to. es labpraat sasniegtu taadu gariigu briiviibu no sevis, no pashas domaam par tukshumu, lai es kljuutu par pilna laika altruistu. varbuut visi altruisti senaak ir bijushi pasaules nelaimiigaakie cilveeki, sevii nesushi vieslielaako tukshuma apzinju. ja 'manis' neeksisteetu, tad man arii nebuutu jaauztraucas par manu vietu dziivee, uz klints, par to ka kaut kaads 'es' ir izoleets un tukshs. es vienkaarshi buutu rokas, un vaardi, un darbi, kas notiek pasaulee lai citiem paliidzeetu raapties augshaa pa klinshu sienu. un lai arii es to dariitu prieksh sevis, visi buutu ieguveeji.