03 November 2015 @ 04:38 pm
tukshums, inerce, ieguveeji  
es domaaju, ka varbuut tomeer nav iespeejams dziivot, ja nepiespiezh sevi kaut kam ticeet. as in nav iespeejams dziivot, ja sevi neapmaana, ja neizliekas, ka tagadne nav vieniigais, kas mums pieder. es zinu, ka cilveeka praatam ir dabiski projiceet naakotnes un pagaatnes naratiivu, kas praktiski ir taa pati ticiiba, ticiiba pagaatnei, kas ir noriisinaajusies konkreetaa manieree, un ticiiba naakotnei, kas peec konkreeta shablona izrietees. vai driizaak, labaak ticeet naakotnei kaa iespeeju kopumam, ka vienmeer naakotnee ir iespeeja, kas ir kaa paliidziiga roka, kas ljauj tev pietureeties un ved tevi uz priekshu. es to zinu, bet man vienmeer izmisiigi ir gribeejies cereet, ka cilveeks var dziivot laimiigu dziivi nekam neticot. man vienmeer ir bijushas dusmas uz visiem filozofiskajiem cilveekiem, kas nonaakushi izshkjiroshajaas eksistenciaalas kriizes krustcelees ir vai nu sajukushi praataa vai pieveersushies dievam, vai kljuvushi pretiigi un ciniski akmenji, vai vienkaarshi padevushies, taadeejaadi pieraadot ka dziivot bez ticiibas, dziivot sev nemelojot nav iespeejams pilnasiniigi. es pati visu laiku svaarstos starp absoluutu nihilismu, aukstu, pretiigu cinismu, kaut kaadu bargaining, pleading hope, reenu ticiibu, i want to believe. bet neviens no shiem gariigajiem saavokljiem nav noturiigs.
man nekad nav naacies sevi paarliecinaat par labu dziivoshanai. es esmu meegjinaajusi paarliecinaat kosmosu pret savu dziivoshanu bet tas ir citaadaak. lai arii es uzskatu ka dziive ir nejauka, ljauna un pazemojosha, kur vieniigais prieks ir random tukshas, zuudoshas lietas, es kaut kaa turpinu dziivot aiz inerces, es nevaru apstaaties, un zinu, ka kaadu dienu buushu veca tantinja un domaashu 'is that all there was? i guess so. maybe few years left now. ok let's get on with it then' pat ja visa mana atlikusii dziive buus tik inerta, tuksha, pretruniiga, vilshanaas caurausta, melanholiska, bipolaara kaa liidz shim, tas man neizraisa kategorisku veelmi paarstaat dziivot. bet ja man ir jaauzskaita deelj kaa es dziivoju, es nevaru nosaukt nevienu lietu, kas neizklasiitos absurda un tizla, banaala, tragjikomiska. deelj taa lai aizieu uz koncertu? deelj taa lai redzeetu kaa vasaraa zied jasmiini? deelj ziemassveetkiem? deelj taa lai ar otru cilveeku parunaatu par lietaam ko nesaprotam? deelj taa lai simpatizeetu ar citiem cilveekiem, kas dziivo skumjas, izoleetas dziives shaubu, nozheelas, vainas sajuutas, dusmu shaustiiti? lai lasiitu tolstoju? deelj taa lai es vareetu lietot savu praatu domaajot domas ko es pati nesaprotu un nekad nesapratiishu? deelj dazhaam labaam lietaam? un kaa ar visaam ljaunajaam, pazemojoshajaam lietaam? iluminati? bills? global warming? general all-pervading shite?
dazhreiz man shkjiet, ka vieniigais iemesls kaapeec es turpinu dziivot ir par spiiti, ja nu tomeer izraadaas ka eksistee kaut kaada Inteligjence kas meegjina kaut kaa virziit un audzeet sevi caur cilveekiem. tad es par spiiti vinju bremzeeshu par to, ka taa man lika piedzimt un sheit mociities. par spiiti nesasniegshu zelta potenciaalu un buushu pilnasiniigi mediocre cilveeks, kas meereni izbauda kapitaalismu, hypocrisy, sevi zheelo un neko nedara pietiekami.
es vienkaarshi turpinu dziivot tajaa vietaa kur esmu nolikta kaa koks aug gadu no gada tajaa vietaa kur ir ieseejies, pohuj.
bet ja man ir jaapaarliecina kaads cits kaapeec dziivot, es to nevaru izdariit, jo tas nav nekaads arguments, ka vajag dziivot, jo es dziivoju kaa koks kas ir ieseejies un jo pohuj. vai taapeec ka ir savtiigi nedziivot, jo citi grib lai tu dziivo. citi pashi ir savtiigi, ja vinji uzskata ka no otra kaut ko var pieprasiit pashiem visam esot inerti pohuj.

man shkjiet, ka tie cilveeki ar kuriem es shajaa pasaules laikaa kopaa dziivoju, ka mees visi meegjinaam raapties pa klinshu sienu, un ne apakshaa ne klinshu sienas augshaa nekaa iipasha nav. protams, pasaulee ir miljons lietu, bet taas visas ir savaadi tukshas un neko nenoziimee, tu vari ar taam piesaatinaaties, bet peec kaada laika taas buus zudushas un tavs piesaatinaajums buus zudis, tu atkal buusi void void void. vieniigais, kas ir labaaks par to Neko aizmuguree un lejaa un mums priekshaa un augshaa ir tikai taa cilveeku klaatbuutne ar ko raapjamies. tas nav daudz, jo visi cilveeki arii ir tukshi. bet laikam man ir tik ljoti bail no vienkaarshas, bezcerimoniaalas krishanas lejaa, ka es labaak turpinu raapties un izlikties ka lietas un cilveeki un es pati, ka mees visi neesam galiigi tukshi, ja jau shis viss projiceejas, speeleejas man praataa, shii iluuzija, shii filma. un paliidzeet citiem raapties, jebko, lai cik absurds tas shkjistu, kaa krishanu lejaa.

dazhas dienas man vienkaarshi patiik buut nevis sev, bet teelot ideaalu sabiedriibas paarstaavi. es labpraatiigi iepljaukaaju un aizveru ciet jebkaadu sevis, seviiguma sajuutu un diligently, teatraali teeloju ideaalu darbinieku, izpaliidziigu sveshinieku, ruupiigu dziivoklja biedru, vispatiikamaako pazinju un tamliidziigi. jo man domaashana par sevi, izoleetu pasaulee, shis muuzhiigais tukshums visaa un visos ir taa noriebushies. jebkas ir labaaks par to. es labpraat sasniegtu taadu gariigu briiviibu no sevis, no pashas domaam par tukshumu, lai es kljuutu par pilna laika altruistu. varbuut visi altruisti senaak ir bijushi pasaules nelaimiigaakie cilveeki, sevii nesushi vieslielaako tukshuma apzinju. ja 'manis' neeksisteetu, tad man arii nebuutu jaauztraucas par manu vietu dziivee, uz klints, par to ka kaut kaads 'es' ir izoleets un tukshs. es vienkaarshi buutu rokas, un vaardi, un darbi, kas notiek pasaulee lai citiem paliidzeetu raapties augshaa pa klinshu sienu. un lai arii es to dariitu prieksh sevis, visi buutu ieguveeji.
 
 
( Post a new comment )
пивчик, семушки и на стадик[info]miligrami on November 3rd, 2015 - 08:20 pm
French_mime viss ok? Viņa vakar likās satraukta un šodien jau izdzēsts žurnāls
(Reply) (Thread) (Link)
[info]methodrone on November 3rd, 2015 - 08:29 pm
es ceru, ka vinjai viss buus labi, bet es nezinu, esmu noruupeejusies, bet nezinu kaa paliidzeet.
(Reply) (Parent) (Link)
[info]narrenschiff on November 3rd, 2015 - 08:26 pm
Šito es nesaprotu - kāpēc ticība nepieciešami ir apmāns, kaut kāds pārmērs, ekscess, pievienotā vērtība? Es saprotu kāri pēc pieticīgām pasaules koncepcijām, bet man liekas, ka ticība (gan belief, gan faith, gan trust) ir tikpat dabisks pasaulē būšanas comportment kā zināšana, it's just a normal way of being, ir tiešām grūti saprast, kāpēc fakticitāte jāierobežo tikai ar "šeit un tagad, un tūlīt", man liekas, pie šāda stāvokļa tieši nonāk caur abstrahēšanos no eksistences, jo cilvēks dabiskajā stāvoklī, manuprāt, stiepjas cauri visām laika dimensijām, līdz ar to arī ticība ir kas pilnīgi dabisks, gluži kā ticība, ka pienāks rītdiena un ticība, nezinu, tam, ka otrs cilvēks ir domājoša un laba būtne. Jo vulgārais laika koncepts principā paredz tikai pure objective presence, nekatro tagadni kā vienīgo really existing lielumu, kurpretim pārējie laiki vienkārši pievienojas kā mazāk eksistējošas abstrakcijas un projekcijas. es gan domāju, ka visi laiki ir vienlīdz existent, es vispār pamazām tiecos atradināties no kāres pret pure objective presence, jo tā ir realitātes apgraizīšana un vivisekcija

tāpat - ko nozīme "sākt ticēt"? piemēram, es vienmēr esmu ticējis. drizāk es sevi mānītu, ja neticētu. piemēram, es sevi ļoti mānītu un aplaupītu, ja neticētu labajam cilvēkos. protams, visas appearances un empīrika rāda, ka cilvēki pamatā ir ļaunas, aukstas un tukšas būtnes, bet PAR SPĪTI tam, ko man saka jutekļi un shallow spriestspēja, es ticu, vai vēlos ticēt, ka cilvekos PAR SPĪTI visam tomēr ir labais
(Reply) (Thread) (Link)
[info]methodrone on November 3rd, 2015 - 08:35 pm
ticiiba ietver skaidrojumu, daudz vaardu, bet eksistence ir diezgan meema bez pievienotaas veertiibas. cilveekos nevajadzeetu ticeet ne labajam ne sliktajam, jo katrs ir speejiigs uz abiem. mani tieshi atgruuzh tas, ka vajag kaut kaadu staastu, narratiivu lai dziivotu. mani neliek mieraa doma, vai tieshaam nevar bez taa iztikt. lai arii ticiiba labajam liek justies labi, taa tomeer ir kaut kaada savas realitaates shtanceeshana uz pasauli, pasaules iegrozhoshana, kameer pasaule var buut visaada gan laba gan slikta gan pa vidum
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on November 3rd, 2015 - 08:36 pm
jebkursh izklaasts ir limiteeta spekulaacija
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]narrenschiff on November 3rd, 2015 - 09:22 pm
jebkurš izklāsts un naratīvs ir sevī noslēgta pasaule, kā arī prizma, kas atslēdz pasauli konkrētā griezumā, un lai gan manā skatījumā ticībai ar naratīvu, valodu un izklāstu ir pastarpināts saturs (valoda ticībā performē, nevis informē), es būtu gatavs aizstāvēt arī naratīvus, piemēram, tos pašus mītus - ka indiānim tas nav vienkārši stāsts, kas uzaug uz kailas un rupjas eksistences, bet gan šis mīts jau pats par sevi ir prizma, matrica, kurā eksistences apzināšanās un kustības tajā vispār kļūst iespējamas. katrs mīts, manuprāt, ir ļoti eksistenciāls. plus, tāpēc jau eksistenciālie autori nevis raksta objektīvu propozīciju traktātus par eksistenci, bet gan naratīvus, tas pats Sartrs, Kamī, Kirkegors, piemēram, Kamī Svešinieks ir burvīgs teksts par eksistenci, un varētu šķist, ka maksimāli demitoloģizēts, tomēr viss viņa naratīvs ir visnotaļ mītiski strukturēts, visi notikumi, utt, domājams, tāda ir valodas daba. un visu viņa naratīvu ir iespējams noreducēt līdz vienam teikumam, šo teikumu - līdz vienai sajūtai (par eksistenci), bet es nesaprotu, kāpēc lai tas uzreiz prasītu naratīva atcelšanu, viss viņa naratīvs tieši rodas a) tāpēc, ka to nevar izteikt, aprakstīt filoz traktātā; b) tāpec, ka iegūtā sajūta, apziņa pieprasa narativizāciju, viņš grib par to pastāstīt, dalīties, un kas gan ir mīts, ja ne pastāstīšana, dalīšanās (eksistencē), komūnija pie vakara ugunskura
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on November 3rd, 2015 - 09:40 pm
bet jaa, es atbalstu daudz un dazhaadus naratiivus, es laikam meegjinu pateikt, ka mani atgruuzh kaut kaadi konkreeti, nemainiigi naratiivi, kaa instrukcijas. mani atgruuzh doma, ka dziivot ir iespeejams tikai ar instrukciju, kas kaa kjeede jaaiekar kaklaa, kas tevi vilks naakotnee, jo bez taas tu kaa mezha zveers sajuksi un kaut kur aiztesiisies ar lietuveeniem purvaa, vai arii vienkaarshi saljimsi kaa nelaimes chupinja un gaidiisi lai purvs tevi ierauj sevii un nonaavee. es gribu domaat, ka bez shaadas kjeedes var graciously turpinat iet cauri dziivei pats no sevis, bet es nezinu vai var.

naratiivi, kas meegjina kaut ko izskaidrot, aprakstiit, tas ir tas ko es sheit vispaar meegjinu dariit, i celebrate it. bet lai arii es tos atbalstu, tas jauc praatu. instruktiivie naratiivi mani atgruuzh, bet naratiivu paabagaatiiba mani mulsina. es gribu vienu konkreetu naratiivu peec kaa dizivot, bet tas shkjiet pretdabiski pasaulee kur viss ir mainiigs un arbirtaars. man viss shkjiet paradoksaals, tieksme peec Ticiibas un atgruushanaas no Ticiibas.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]narrenschiff on November 3rd, 2015 - 11:34 pm
bet padomā par mītu - mēs jau tikai no rietumnieku un postmīta pozīcijām skatāmies gan uz folkloru, gan uz tradic sabiedrībām, un uzreiz iedomājamies viņu mītu kā noslēgtu un fiksētu prozīciju korpusu, tiešām, bezmaz kā statisku instrukciju, kurā visi tiek indoktrinēti un ieskatās kā know how grāmatā. piemēram, mēs iedomājamies dainas kā fiksētu korpusu, ar tik un tik dainām un vienībām, mīta kristalizācija, un tad priecājamies par baigo latviešu dzīvesziņu, ko izlasām šajā korpusā kā naratīvā. taču tas ir sviests, jo ļaudis aizmirst, ka mīts pastāv pamatā kā mutvārdu daiļrade, stāsti, pārneses pie ugunskura, galda, arī dziesma pati kā mīta izdziedāšana, (it īpaši pie Austrālijas aborigēniem), proti, mīts šajās sabiedrībās ir kā embodied un performēts naratīvs, līdz ar to dzīvs, dinamisks, tāpēc jau, kad folklorists/antropologs pieraksta, viņš vienmēr dabūs dažādas versijas un variantus (pēc kā tālāk veido klasifikācijas, tipus, utt) to arī nozīmē dzīvais mīts un mutvārdu forma
(Reply) (Parent) (Link)
[info]narrenschiff on November 3rd, 2015 - 09:00 pm
Ticības apliecinājums, protams, pieprasa naratīvu, taču te mēs aizmirstam, ka vislabākais ticības pierādījums, jeb apliecinājums, tai skaitā kristietībā - liecināšana, ir rīcība, nevis vārdi. Ticība bez darbiem ir mirusi.

Tieši tā, pasaule "at it's most" piegādā, kā teiktu Kirkegors, an equilibrium of opposite possibilities (tas būtu objective knowledge maksimums), ticība savukārt izvēlās par labu vienai no possibilities, resolution ir subjective knowledge maksimums, cilvēku gadījumā, piemēram, varētu teikt, ka it loves forth, šis akts savukārt ir presupposing a ground of/for love in every human being, and with this presupposition of love, it loves forth love in it.

Pasaule var būt visāda - ok, bet dzīve pasaulē paredz engagement un care, nevis vienkāršu skatīšanos uz visādumu, un care ir resoluteness un attachment to a certain possibility of being in the world.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on November 3rd, 2015 - 09:30 pm
es domaaju, ka darbi bez ticiibas ir mirushi. bet nee, es sheit tomeer vairaak runaaju par belief nevis faith.
un es meegjinu noteikt, vai ar unconscious beliefs that motivate action, vai ar to pietiek vai tomeer labaak ir ja ir arii conscious faith that shapes motivation or rather adds, increases motivation.
jo reaali man ticiibu nekad nevajag, as in Ticiibu - faith, man pietiek ar vienkaarshi sirdsapzinju un common sense, lai zinaatu, kas naak par labu man un citiem. bet taados briizhos, kad shkjiet, ka nekam nav jeegas, ka nav jeegas dariit labas lietas ne sev ne citiem, ne jau ka taa vietaa dariit sliktas, bet ka nav jeegas tiekties peec labaam lietaam savaa dziivee, un ka citu dziives eventually ir tik pat tukshas un aizsaakas tukshumaa un izbeidzas tukshumaa, tikai tajos briizhos peec Ticiibas gribas sniegties kaa peec pudeles vai cigaretes, just to fix the icky feeling of epmtiness, to fill the void, piespiest sev Ticeet ka viss nav tukshums bet gan miilestiiba. bet tieshi taa Ticeet, jo reaali nekur tu to neredzi, tu tikai ceri un paljaujies ka taa ir

man vienmeer ir shkjitis, ka Ticiiba ir kaut kaads fix, metaforiska substance ko pateereet, kad visi eksistenciaalie strikji truukst. un dazhreiz man gribas to pateereet, vienkaarshi akli ticeet, ka kaut kur ir kaut kaads amorfs miilestiibas lauks no kaa tu vari njemt, ko tu vari papildinaat, kuraa tu vari dreifeet jebkuraa briidii, lai piepildiitu dveeseles void. bat tas ir naratiivs, un es to apzinos, es apzinos cik viegli ir panaakt dveeseles staavokljus sevi paarliecinot ar naratiivu vai kaut vai fokuseejot mentaalu/emocionaalu sajuutu un nosaukt to par reaalu state of being.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]narrenschiff on November 3rd, 2015 - 10:59 pm
jā, darbi bez ticības - tieši tāpēc sākās reformācija.

piemēram, bērni rīkojas saskaņā ar nereflektīvu ticību, un bieži vien viņi tāpēc apbur, ar savu sākotnējo nepastarpinātību. bet citi atkal tāpēc apšauba pilnīgu earnestness bērnu rīcībā, hence lūkojas uz vēlāka laika reflektīvo ticību, kas būtu more earnest un adekvāta. (adaequatio ad rem)

es neteiktu, ka ticība vai mīlestība caur sevis pierunāšanu tiek uztriepta virsū tukšumam, aizmālējot realitāti, es domāju, ka viens no ticības/mīlestības priekšnosacījumiem ir earnestness, kas, pirmkārt, protams, pamana tukšumu un ņem vēra, hence reflectivity, drīzāk tukšums vienmēr ir reāls, un ticība/mīlestība takes a stand, gains a position in front of it, un tad dodas iekšā tukšumā un shines forth a bright light in the universe

līdz ar to ticība nav vienkārši trauks, no kā smelt, ticība ir resoluteness, un kā radošs akts tā ir pilnīga pāreja no neesamības uz esamību, jeb, kā banāli teiktu Rainis, tu esi tik liels, cik tava griba
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on November 3rd, 2015 - 11:30 pm
jaa es to pilniibaa saprotu, and i can relate to it, jo tas ir tieshi taa kaa juutaas tajos briizhos, kad viss ir iztukshojies, bet tad peekshnji rodas ticiibas un miilestiibas gaisma that takes a stand un saakas earnest esamiiba vai arii beidzot atklaajas true esamiiba, kad viss kas bija priekshaa ir pazudis.
bet man vienmeer shkjiet, ka tieshi tas staavoklis ir kaut kas izdomaats, ka es to esmu izdomaajusi as a coping mechanism, ka tas ir naratiivs, ka tas nav nekas iists, ka nekas tik labs nevar buut iists, jo pasaule nav laba.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]narrenschiff on November 3rd, 2015 - 11:46 pm
bet kāpēc tu pati, tavas dvēseles dziļākie spēki, kas, bez šaubām, ir gan ticība, gan mīlestība, ir kas mazāk reāls, ar mazāku ontoloģiskuma imperatīvu nekā tas tukšums? mīlestība ir tik liela, cik tu mīli. tāpat arī tas tukšums ir tik liels, cik tu baidies, vai cik lielas bezspēcības nopūtas izlaužas tā priekšā
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]narrenschiff on November 3rd, 2015 - 11:48 pm
p.s. - gan jau french_mime viss būs kārtībā, tā saka ticība
(Reply) (Parent) (Link)