Šito es nesaprotu - kāpēc ticība nepieciešami ir apmāns, kaut kāds pārmērs, ekscess, pievienotā vērtība? Es saprotu kāri pēc pieticīgām pasaules koncepcijām, bet man liekas, ka ticība (gan belief, gan faith, gan trust) ir tikpat dabisks pasaulē būšanas comportment kā zināšana, it's just a normal way of being, ir tiešām grūti saprast, kāpēc fakticitāte jāierobežo tikai ar "šeit un tagad, un tūlīt", man liekas, pie šāda stāvokļa tieši nonāk caur abstrahēšanos no eksistences, jo cilvēks dabiskajā stāvoklī, manuprāt, stiepjas cauri visām laika dimensijām, līdz ar to arī ticība ir kas pilnīgi dabisks, gluži kā ticība, ka pienāks rītdiena un ticība, nezinu, tam, ka otrs cilvēks ir domājoša un laba būtne. Jo vulgārais laika koncepts principā paredz tikai pure objective presence, nekatro tagadni kā vienīgo really existing lielumu, kurpretim pārējie laiki vienkārši pievienojas kā mazāk eksistējošas abstrakcijas un projekcijas. es gan domāju, ka visi laiki ir vienlīdz existent, es vispār pamazām tiecos atradināties no kāres pret pure objective presence, jo tā ir realitātes apgraizīšana un vivisekcija

tāpat - ko nozīme "sākt ticēt"? piemēram, es vienmēr esmu ticējis. drizāk es sevi mānītu, ja neticētu. piemēram, es sevi ļoti mānītu un aplaupītu, ja neticētu labajam cilvēkos. protams, visas appearances un empīrika rāda, ka cilvēki pamatā ir ļaunas, aukstas un tukšas būtnes, bet PAR SPĪTI tam, ko man saka jutekļi un shallow spriestspēja, es ticu, vai vēlos ticēt, ka cilvekos PAR SPĪTI visam tomēr ir labais