es domaaju, ka darbi bez ticiibas ir mirushi. bet nee, es sheit tomeer vairaak runaaju par belief nevis faith.
un es meegjinu noteikt, vai ar unconscious beliefs that motivate action, vai ar to pietiek vai tomeer labaak ir ja ir arii conscious faith that shapes motivation or rather adds, increases motivation.
jo reaali man ticiibu nekad nevajag, as in Ticiibu - faith, man pietiek ar vienkaarshi sirdsapzinju un common sense, lai zinaatu, kas naak par labu man un citiem. bet taados briizhos, kad shkjiet, ka nekam nav jeegas, ka nav jeegas dariit labas lietas ne sev ne citiem, ne jau ka taa vietaa dariit sliktas, bet ka nav jeegas tiekties peec labaam lietaam savaa dziivee, un ka citu dziives eventually ir tik pat tukshas un aizsaakas tukshumaa un izbeidzas tukshumaa, tikai tajos briizhos peec Ticiibas gribas sniegties kaa peec pudeles vai cigaretes, just to fix the icky feeling of epmtiness, to fill the void, piespiest sev Ticeet ka viss nav tukshums bet gan miilestiiba. bet tieshi taa Ticeet, jo reaali nekur tu to neredzi, tu tikai ceri un paljaujies ka taa ir

man vienmeer ir shkjitis, ka Ticiiba ir kaut kaads fix, metaforiska substance ko pateereet, kad visi eksistenciaalie strikji truukst. un dazhreiz man gribas to pateereet, vienkaarshi akli ticeet, ka kaut kur ir kaut kaads amorfs miilestiibas lauks no kaa tu vari njemt, ko tu vari papildinaat, kuraa tu vari dreifeet jebkuraa briidii, lai piepildiitu dveeseles void. bat tas ir naratiivs, un es to apzinos, es apzinos cik viegli ir panaakt dveeseles staavokljus sevi paarliecinot ar naratiivu vai kaut vai fokuseejot mentaalu/emocionaalu sajuutu un nosaukt to par reaalu state of being.