jaa es to pilniibaa saprotu, and i can relate to it, jo tas ir tieshi taa kaa juutaas tajos briizhos, kad viss ir iztukshojies, bet tad peekshnji rodas ticiibas un miilestiibas gaisma that takes a stand un saakas earnest esamiiba vai arii beidzot atklaajas true esamiiba, kad viss kas bija priekshaa ir pazudis.
bet man vienmeer shkjiet, ka tieshi tas staavoklis ir kaut kas izdomaats, ka es to esmu izdomaajusi as a coping mechanism, ka tas ir naratiivs, ka tas nav nekas iists, ka nekas tik labs nevar buut iists, jo pasaule nav laba.