jebkurš izklāsts un naratīvs ir sevī noslēgta pasaule, kā arī prizma, kas atslēdz pasauli konkrētā griezumā, un lai gan manā skatījumā ticībai ar naratīvu, valodu un izklāstu ir pastarpināts saturs (valoda ticībā performē, nevis informē), es būtu gatavs aizstāvēt arī naratīvus, piemēram, tos pašus mītus - ka indiānim tas nav vienkārši stāsts, kas uzaug uz kailas un rupjas eksistences, bet gan šis mīts jau pats par sevi ir prizma, matrica, kurā eksistences apzināšanās un kustības tajā vispār kļūst iespējamas. katrs mīts, manuprāt, ir ļoti eksistenciāls. plus, tāpēc jau eksistenciālie autori nevis raksta objektīvu propozīciju traktātus par eksistenci, bet gan naratīvus, tas pats Sartrs, Kamī, Kirkegors, piemēram, Kamī Svešinieks ir burvīgs teksts par eksistenci, un varētu šķist, ka maksimāli demitoloģizēts, tomēr viss viņa naratīvs ir visnotaļ mītiski strukturēts, visi notikumi, utt, domājams, tāda ir valodas daba. un visu viņa naratīvu ir iespējams noreducēt līdz vienam teikumam, šo teikumu - līdz vienai sajūtai (par eksistenci), bet es nesaprotu, kāpēc lai tas uzreiz prasītu naratīva atcelšanu, viss viņa naratīvs tieši rodas a) tāpēc, ka to nevar izteikt, aprakstīt filoz traktātā; b) tāpec, ka iegūtā sajūta, apziņa pieprasa narativizāciju, viņš grib par to pastāstīt, dalīties, un kas gan ir mīts, ja ne pastāstīšana, dalīšanās (eksistencē), komūnija pie vakara ugunskura